Oskara balva
Mar. 6., 2012 | 10:09 am
No:: vaarna
pamostos no rīta, kurinu krāsni, skatos - no autobusa pieturā izkāpj Oskars. es tā, neko sev, vrb pārskatījos, vai kas, bet tad izdomāju pieiet pie actiņas - bāc, tiešām, nāk pie manām durvīm. kaut kā neraksturīgi šim cilvim ierasties bez iepriekšēja brīdinājuma. vrb kas slikts noticis...?
bet laikam šamējais bij' aizmirsis, kurš man dzīvoklis, un kāpa uz nākamo stāvu.
es ātri atveru durvis, tikpat ātri arī aizveru.
sadzirdēja un laikam attapās.
zvans pie durvīm, un tur - Oskars. smaida, abi esam priecīgi viens otru satikt, un viņš sniedz man grāmatu, kas esot tā novēlotā dzāvana dzimenes sakarā.
virsrakstu nepapēju izlasīt, bet vāka krāsas bij' zaļa un melna. es čukstus: "Nāc iekšā, tik runājam klusu, - draudzene guļ!" Aizgājām līdz virtuvei, bija jāuzmana krāsns, un es pamodos.
bet laikam šamējais bij' aizmirsis, kurš man dzīvoklis, un kāpa uz nākamo stāvu.
es ātri atveru durvis, tikpat ātri arī aizveru.
sadzirdēja un laikam attapās.
zvans pie durvīm, un tur - Oskars. smaida, abi esam priecīgi viens otru satikt, un viņš sniedz man grāmatu, kas esot tā novēlotā dzāvana dzimenes sakarā.
virsrakstu nepapēju izlasīt, bet vāka krāsas bij' zaļa un melna. es čukstus: "Nāc iekšā, tik runājam klusu, - draudzene guļ!" Aizgājām līdz virtuvei, bija jāuzmana krāsns, un es pamodos.