Kovārnis un kārnais Gārnis. Pasaka vecbērniem.
Maijs. 13., 2018 | 06:13 am
Reiz Kovārnis teica Gārnim:
“Klausies tu, Gārni, atnes ka man zivi!”
“Bet ja nu es zivs nedabūnu?” prasīja Gārnis.
“Nu tad atnes jebko! Es, zini, ēdu visu!”
Gārnis nedaudz pārklausījās, viņam šķita, ka Kovārnis saka: “Es ēdu vistu!” tāpēc viņš gāja un atrada Kovārnim vistu.
Vista izrādījās neganta, skaļi brēca un izknāba Kovārnim aci. Tā skraidīja apkārt kā bez prāta un dēja olas vienā laidā.
Olas Kovārnis gan notiesāja gardu muti visas pēc kārtas.
Galu galā vista pārlēca pāri sētai un aizlaidās mērkaķa ātrumā, jo patiešām bija ārprātīga. Tā večiņas mēdz stāstīt.
Tad Kovārnis teica Gārnim atkal, nu jau bez ceremonijām:
“Klausies tu, Gārni kārnais, atnes man beidzot to sasodīto zivi!”
Nu kārnais Gārnis lidoja meklēt Sasodīto zivi. Viņš taujāja ikvienu, ko sastapa ceļā, kur atrast to Sasodīto zivi. Visi kā viens raustīja plecus vai arī izlikās nedzirdam Gārņa taujāšanu.
Visbeidzot Gārnis kārnais pamanīja labsirdīgu Makšķernieku. Tas sēdēja dīķa malā, īgni skatījās te ūdenī, te gaisā, un izskatījās, kaut ko gaidīja.
“Labdien, atvienojiet!” sacīja Gārnis kārnais un paklanījās līdz sirds, kas guļ dziļi dīķī, dziļumiem.
“Vai Jūs man varbūt nepateiktu, kur atrast Sasodīto zivi?”
“Vispār nepateiktu gan, bet vispār – redzi to sasodīto upi tur, pa labi roki? Jā, jā, to! Nu, tur arī it kā viņa dzīvojot. Bet es ņeatvičaju*, vienkārši tin bodi un ļauj man meditēt!”
“Milzīgs paldies, kungs!” sacīja Gārnis un aiz laimes centās apskaut un noskūpstīt labsirdīgo Makšķernieku. Dievam žēl, vai varbūt par laimi, tas beidzās ar nelielu kāzusu, jo gārņiem roku vietā ir spārni, bet lūpu vietā – garš knābis. Gārnis nejauši izknāba Makšķerniekam aci un pielaida paniskas bailes no citu personu apskāvieniem līdz mūža galam. Tā večiņas mēļo arī šobaltdien.
Nu Gārnis kārnais lidoja uz Sasodīto upi pēc Sasodītās zivs. Skaidrs, ka Sasodītā zivs slēpās dziļi dūņās, zem akmeņa, kur paslētpa arī Lielā Bēda, taču Gārnim tas netraucēja. Viņš izstaipīja savu garo kaklu vēl garāku un notvēra Sasodīto zivi. Lielajai Bēdai viņš ātri paguva aizbāzt muti ar labi nogulējušos melnozolu. Bērzi upmalā atviegloti nopūtās.
Laimīgs Gārnis kārnais iesoļoja Kovārņa pagalmā un lepni uzmeta Sasodīto zivi uz Apkopēju kopējā galda.
“Nu?!”
“Tā tak ir sasodīti Sasodītā Īstā zivs! Beidzot, mans draugs!” iebrēcās Kovārnis laimīgs un pirmo reizi mūžā apskāva Gārni. Apskāviens izdevās samērā neveikls, jo Kovārņa rokas ir īsas, toties Gārņa augums – apjomīgs, pie tam bija jācenšas neizbakstīt acis vienam otram. Tomēr viss beidzās sirsnīgi un patiesi.
Kovārnis tvēra tuteni un uzšķērda Sasodīto zivi. Abu draugu pārsteiguma mirkli diez vai kāds poēts jelkad spēs aprakstīt, arī es uz to nepretendēšu, jo
no zivs iekšām izlīda Nāra.
Viņa bija mazmazītiņa, no smalcinātiem gliemežvākiem veidotā peldkostīmā, ar asti kājiņu vietā un, kā izskatījās, sen nemazgātiem matiem. Tomēr tās ir muļķības, jo ikviens, kas daudzmaz pazīst nāras, zina, ka nāru mati ir ūdenszāles vai dūņas, kas, saskaroties ar gaisu, tūliņ sāk izskatīties pēc sen nemazgātiem mēsliņiem. Neskatoties uz to, viss pārējais žiltbin-žilbināja acis. Un tās bija trīs – Kovārņa viena atlikusī acs un Gārņa abas acis, kas aizien atradās katra savā vietā.
“Koa?!”
“Ārrghh...” tā nosēcās draugi, taču Nāra dusēja saldi un turpināja būt žilbinoši skaista.
Ikvienam skaidrs, ka šāda idille ilgi turpināties nevar. Tā bija lemts notikt arī tai reizē.
Atskanēja aizkautam dzīvniekam līdzīgs rēciens un piekalnē parādījās labsirdīgā Makšķernieka salīkušais stāvs:
“Rokas nost no manas sievas, šmurguļi!” Makšķernieks kā pats Erceņģelis vīcināja pātagu, piedodiet, makšķeri, ko pats iztēlojās zobenu esam, un tuvojās ātrāk par negaisa mākuli.
Ar āķi un makšķerauklu Makšķernieks veikli ielāpīja Nāru atpakaļ Sasodītajā zivī, nikni paskatījās abiem draugiem viņū trijās acīs ar paša atlikušo aci un, saspēris Apkopēju kopējo galdu, nobrēca: “Jums rokas no pakaļas aug! Ne ar zivi, ne sievišķi apieties neprot!”
Paķēris padusē Sasodīto zivi un sievu Nāru, Makšķernieks pazuda Tālēs Zilajās.
Gārnis divacis un Kovārnis vienacis saskatījās, noraustīja plecus un gāja sliekās.
Labsirdīgais Makšķernieks aizvienu mītot kaut kur pie Sasodītās upes. Par Nārām viņš zina visu; neticiet tam, ko pasakās stāsta, jautājiet viņam, ja satieciet.
Gārnis un Kovārnis sen jau kā miruši, taču viņu mazmazmazmazmazmazmazbērni aizvien ir dzīvi un šad tad mēdz palīdzēt vienam un otram.
Un starp citu, ja sastopat negantu vistu, kura pati spēj dēt olas, skraidot pa pagalmu, ziniet – tā ir tā pati no seniem laikiem. Diezin vai viņa jums ko sakarīgu izstāstīs, drīzāk uzdēs olu uz galvas un aizlaidīsies mērkaķa ātrumā, jo vistas pārsvarā ir vājprātīgas. Tā večiņas mēļo.
----------
* (pārcēlums no krievu val.)neatbildu, neuzņemos atbildību par sekām, par sevis teikto
2018.g. 7.-13.maijs
“Klausies tu, Gārni, atnes ka man zivi!”
“Bet ja nu es zivs nedabūnu?” prasīja Gārnis.
“Nu tad atnes jebko! Es, zini, ēdu visu!”
Gārnis nedaudz pārklausījās, viņam šķita, ka Kovārnis saka: “Es ēdu vistu!” tāpēc viņš gāja un atrada Kovārnim vistu.
Vista izrādījās neganta, skaļi brēca un izknāba Kovārnim aci. Tā skraidīja apkārt kā bez prāta un dēja olas vienā laidā.
Olas Kovārnis gan notiesāja gardu muti visas pēc kārtas.
Galu galā vista pārlēca pāri sētai un aizlaidās mērkaķa ātrumā, jo patiešām bija ārprātīga. Tā večiņas mēdz stāstīt.
Tad Kovārnis teica Gārnim atkal, nu jau bez ceremonijām:
“Klausies tu, Gārni kārnais, atnes man beidzot to sasodīto zivi!”
Nu kārnais Gārnis lidoja meklēt Sasodīto zivi. Viņš taujāja ikvienu, ko sastapa ceļā, kur atrast to Sasodīto zivi. Visi kā viens raustīja plecus vai arī izlikās nedzirdam Gārņa taujāšanu.
Visbeidzot Gārnis kārnais pamanīja labsirdīgu Makšķernieku. Tas sēdēja dīķa malā, īgni skatījās te ūdenī, te gaisā, un izskatījās, kaut ko gaidīja.
“Labdien, atvienojiet!” sacīja Gārnis kārnais un paklanījās līdz sirds, kas guļ dziļi dīķī, dziļumiem.
“Vai Jūs man varbūt nepateiktu, kur atrast Sasodīto zivi?”
“Vispār nepateiktu gan, bet vispār – redzi to sasodīto upi tur, pa labi roki? Jā, jā, to! Nu, tur arī it kā viņa dzīvojot. Bet es ņeatvičaju*, vienkārši tin bodi un ļauj man meditēt!”
“Milzīgs paldies, kungs!” sacīja Gārnis un aiz laimes centās apskaut un noskūpstīt labsirdīgo Makšķernieku. Dievam žēl, vai varbūt par laimi, tas beidzās ar nelielu kāzusu, jo gārņiem roku vietā ir spārni, bet lūpu vietā – garš knābis. Gārnis nejauši izknāba Makšķerniekam aci un pielaida paniskas bailes no citu personu apskāvieniem līdz mūža galam. Tā večiņas mēļo arī šobaltdien.
Nu Gārnis kārnais lidoja uz Sasodīto upi pēc Sasodītās zivs. Skaidrs, ka Sasodītā zivs slēpās dziļi dūņās, zem akmeņa, kur paslētpa arī Lielā Bēda, taču Gārnim tas netraucēja. Viņš izstaipīja savu garo kaklu vēl garāku un notvēra Sasodīto zivi. Lielajai Bēdai viņš ātri paguva aizbāzt muti ar labi nogulējušos melnozolu. Bērzi upmalā atviegloti nopūtās.
Laimīgs Gārnis kārnais iesoļoja Kovārņa pagalmā un lepni uzmeta Sasodīto zivi uz Apkopēju kopējā galda.
“Nu?!”
“Tā tak ir sasodīti Sasodītā Īstā zivs! Beidzot, mans draugs!” iebrēcās Kovārnis laimīgs un pirmo reizi mūžā apskāva Gārni. Apskāviens izdevās samērā neveikls, jo Kovārņa rokas ir īsas, toties Gārņa augums – apjomīgs, pie tam bija jācenšas neizbakstīt acis vienam otram. Tomēr viss beidzās sirsnīgi un patiesi.
Kovārnis tvēra tuteni un uzšķērda Sasodīto zivi. Abu draugu pārsteiguma mirkli diez vai kāds poēts jelkad spēs aprakstīt, arī es uz to nepretendēšu, jo
no zivs iekšām izlīda Nāra.
Viņa bija mazmazītiņa, no smalcinātiem gliemežvākiem veidotā peldkostīmā, ar asti kājiņu vietā un, kā izskatījās, sen nemazgātiem matiem. Tomēr tās ir muļķības, jo ikviens, kas daudzmaz pazīst nāras, zina, ka nāru mati ir ūdenszāles vai dūņas, kas, saskaroties ar gaisu, tūliņ sāk izskatīties pēc sen nemazgātiem mēsliņiem. Neskatoties uz to, viss pārējais žiltbin-žilbināja acis. Un tās bija trīs – Kovārņa viena atlikusī acs un Gārņa abas acis, kas aizien atradās katra savā vietā.
“Koa?!”
“Ārrghh...” tā nosēcās draugi, taču Nāra dusēja saldi un turpināja būt žilbinoši skaista.
Ikvienam skaidrs, ka šāda idille ilgi turpināties nevar. Tā bija lemts notikt arī tai reizē.
Atskanēja aizkautam dzīvniekam līdzīgs rēciens un piekalnē parādījās labsirdīgā Makšķernieka salīkušais stāvs:
“Rokas nost no manas sievas, šmurguļi!” Makšķernieks kā pats Erceņģelis vīcināja pātagu, piedodiet, makšķeri, ko pats iztēlojās zobenu esam, un tuvojās ātrāk par negaisa mākuli.
Ar āķi un makšķerauklu Makšķernieks veikli ielāpīja Nāru atpakaļ Sasodītajā zivī, nikni paskatījās abiem draugiem viņū trijās acīs ar paša atlikušo aci un, saspēris Apkopēju kopējo galdu, nobrēca: “Jums rokas no pakaļas aug! Ne ar zivi, ne sievišķi apieties neprot!”
Paķēris padusē Sasodīto zivi un sievu Nāru, Makšķernieks pazuda Tālēs Zilajās.
Gārnis divacis un Kovārnis vienacis saskatījās, noraustīja plecus un gāja sliekās.
Labsirdīgais Makšķernieks aizvienu mītot kaut kur pie Sasodītās upes. Par Nārām viņš zina visu; neticiet tam, ko pasakās stāsta, jautājiet viņam, ja satieciet.
Gārnis un Kovārnis sen jau kā miruši, taču viņu mazmazmazmazmazmazmazbērni aizvien ir dzīvi un šad tad mēdz palīdzēt vienam un otram.
Un starp citu, ja sastopat negantu vistu, kura pati spēj dēt olas, skraidot pa pagalmu, ziniet – tā ir tā pati no seniem laikiem. Diezin vai viņa jums ko sakarīgu izstāstīs, drīzāk uzdēs olu uz galvas un aizlaidīsies mērkaķa ātrumā, jo vistas pārsvarā ir vājprātīgas. Tā večiņas mēļo.
----------
* (pārcēlums no krievu val.)neatbildu, neuzņemos atbildību par sekām, par sevis teikto
2018.g. 7.-13.maijs