Nav smieklīgi, bet fakts – Skurstenis!
Apr. 17., 2015 | 07:56 am
music: Meat Loaf
Tu, cilvēks, pēc smagas darba dienas atvelcies mājās, un tavā prātā tikai divas domas kā zelta zivtiņas akvārijumā rotaļājas: "Paēst un Doties uz Čučumuižu", jo nekam citam vienkārši vairs nav spēka. Bet gaidi ar maisu, jo izrādās - māja deg! Vārdu sakot, skurstenis. Tas pat varētu būt tāds kā akūtas situācijas apzīmējums: “skurstenis”. Nediena radusies augšējā stāvā, Kaķu tantes dzīvoklī. Protams, skurstenis nav tīrīts simts gadu, un kvēpiem patīk labi degt.
Blakne: Kaķu tante ir gaišs cilvēks, pārsvarā šķiet, ne no šīs pasaules, un, šķiet, pazīst arī šīs puspasaules kaķu.
Bet tagad atpakaļ pie lietas. Puslīdz apjēdzot situāciju (no skurteņa šaujas Vecgada vakara uguņošanas cienīgas dzirksteles un ugunsdzēsēju nav), katrā sevis cienošā vīrietī mēdz pamosties mazs Brūss Viliss. Puspiedzērusi kaimiņiene, kas līdz šim tikai caur zobiem atbildējusi uz manu speciāli saulaino “Labdien!” izrādās, ir ļoti komunikabla dāma, mēs pat iepazīstamies, sarokojamies, tāpat arī iepazīstos ar citiem kaimiņiem, par kuru ekstistenci līdz šim nav bijis ne jausmas. Kopumā ļoti patīkami cilvēki, vakara gaitā, vērojot gandrīz degošo jumtu, tika norunāts, ka visi noteikti piedalīsies talkā un vispār kaut kad vajadzētu uztaisīt kopīgu pikniku.
Brūss Viliss arī ir cilvēks, un droši vien spēj vēsu prātu saglabāt tik tajos brīžos, kad to paģēr režisors. Līdzīgi ir ar mani, sevišķi brīžos, kad redzu, ka skurstenis liesmās, ugunsdzēsēju nav, kaimiņi plāta rokas un saka, ka Kaķu tanti vispār vajadzētu uz pansionātu sūtīt. Es parasti runāju klusi un nosvērti, nežestikulēju, nu, vismaz cenšos, tomēr šādā brīdī atļaujos sist dūri pret galdu, šai gadījumā pret kāpņu telpas margām un nokliegties: “Kāpēc, pie Joda, neviens vēl nav izsaucis ugunsdzēsējus, bļaģ!?” Kad kaimiņiene, par kuras eksistenci man iepriekš nebija ne jausmas, rāmi palūdza, lai nebļauju un tik tiešām uzzvanīja pažarniekiem, mazliet apkaunējos un vienlaikus pabrīnējos par savu reakciju. Tagad būsim labi draugi. Nopietni.
Skrienu Kaķu tantes dzīvoklī – pilns ar dūmiem, jā, dūmvads pilns kvēlošām oglēm, un spēju tikai apbrīnot Kaķu tantes mūžīgo mieru, kad visi apkārt bļauj: “Māja deg! Arprāc, bļaģ, fak, ko lai dara!” Viņa ir kā kaķis, tiešām.
Nu jau atbrauc pažarnieki, visu cieņu, ļoti operatīvi, izrādās, no Rīgas centra. Bet Vecmīlgrāvī vienmēr kaut kas deg divdesmit četras stundas diennaktī, tā ka nav ko brīnīties.
Sākas dzēšanas darbi. Pusmāja (lielākoties no tās puses, kurā deg), iznākusi pagalmā. Iepazīšanās, apspriešanās, tenkas. Kaimiņiene-veterāne B., piemēram, pārdzīvo, ka kaimiņš M.P., dievam žēl, nomiris un lai viņam viegla smilts, toties viņš jau sen tika lolojis domu, ka vienreiz tak vajadzētu izsaukt skursteņslauķi, tomēr mājas iedzīvotāju atsaucība neesot bijusi pietiekoši liela. Pienāk neoficiālā sētniece un bezpriģelā*, it kā viņu kāds grasītos apmētāt akmeņiem, sāk bļaustīties, ka: “Es taču teicu! Mēs savu skursteni iztīrījām! Ko jūs no manis gribat! Vot, tā ir!” Nācās ieslēgt Brūsa Vilisa vēso prātu un iejaukties: “Dāmas, dāmas, miers!” kad kaimiņienes-veterānes B. mūžīgi pamācošajā tonī izteiktā replika lika gaspažai sētniecei tvert pēc šaufeļa**.
Kaķu tanti kaimiņiene B. gādīgi aizveda uz ātrās palīdzības mašīnu un lika dzert tabletes, kaut arī pirmā tiešām izturējās visadekvātāk (viņa tiešām varētu būt Budas reinkarnācija, vismaz daļiņa no tā miera), ja neņem vērā, ka ik pa brīdim tik klusi nopūtās: “Ai, mani kaķīši…” Slava bogu!***, ar kaķīšiem viss kārtībā.
Tad atnāca neko nesaprotošs kaimiņš Jurijs, kuru laikam nejauši pažarnieks apslacīja ar smuku dušu.
Tad atnāca kaimiņš, pateicoties kuram mēs beidzot vismaz cenšamies šķirot atkritumus.
Pēc ilgiem mēnešiem satiku Vaņku no otrā stāva. Izskatās tikpat labi kā līdz šim.
Kopumā nospriedām, ka tik daudz kaimiņu un tādas vienotības pagalmā sen nav bijis kopš tiem laikiem, kad bērnībā visi Jaungadā nāca ārā skatīties signālraķetes, saskandinot šampanieša glāzes, spiežot viens otram roku, vēlot laimes, sarunājot, kur kopā svinēs Jāņus, kā palīdzēt vienam otram un teikt, cik forši, ka mums tik labi kaimiņi.
Nav jau smieklīgi, bet dažreiz pietiek tikai ar aizdegušos skursteni.
*bezpriģels – WTF?!
**gružu savākšanas trauks
***Slava bogu! – Teici to Kungu!
2015.g. 16.-17.aprīlis
Blakne: Kaķu tante ir gaišs cilvēks, pārsvarā šķiet, ne no šīs pasaules, un, šķiet, pazīst arī šīs puspasaules kaķu.
Bet tagad atpakaļ pie lietas. Puslīdz apjēdzot situāciju (no skurteņa šaujas Vecgada vakara uguņošanas cienīgas dzirksteles un ugunsdzēsēju nav), katrā sevis cienošā vīrietī mēdz pamosties mazs Brūss Viliss. Puspiedzērusi kaimiņiene, kas līdz šim tikai caur zobiem atbildējusi uz manu speciāli saulaino “Labdien!” izrādās, ir ļoti komunikabla dāma, mēs pat iepazīstamies, sarokojamies, tāpat arī iepazīstos ar citiem kaimiņiem, par kuru ekstistenci līdz šim nav bijis ne jausmas. Kopumā ļoti patīkami cilvēki, vakara gaitā, vērojot gandrīz degošo jumtu, tika norunāts, ka visi noteikti piedalīsies talkā un vispār kaut kad vajadzētu uztaisīt kopīgu pikniku.
Brūss Viliss arī ir cilvēks, un droši vien spēj vēsu prātu saglabāt tik tajos brīžos, kad to paģēr režisors. Līdzīgi ir ar mani, sevišķi brīžos, kad redzu, ka skurstenis liesmās, ugunsdzēsēju nav, kaimiņi plāta rokas un saka, ka Kaķu tanti vispār vajadzētu uz pansionātu sūtīt. Es parasti runāju klusi un nosvērti, nežestikulēju, nu, vismaz cenšos, tomēr šādā brīdī atļaujos sist dūri pret galdu, šai gadījumā pret kāpņu telpas margām un nokliegties: “Kāpēc, pie Joda, neviens vēl nav izsaucis ugunsdzēsējus, bļaģ!?” Kad kaimiņiene, par kuras eksistenci man iepriekš nebija ne jausmas, rāmi palūdza, lai nebļauju un tik tiešām uzzvanīja pažarniekiem, mazliet apkaunējos un vienlaikus pabrīnējos par savu reakciju. Tagad būsim labi draugi. Nopietni.
Skrienu Kaķu tantes dzīvoklī – pilns ar dūmiem, jā, dūmvads pilns kvēlošām oglēm, un spēju tikai apbrīnot Kaķu tantes mūžīgo mieru, kad visi apkārt bļauj: “Māja deg! Arprāc, bļaģ, fak, ko lai dara!” Viņa ir kā kaķis, tiešām.
Nu jau atbrauc pažarnieki, visu cieņu, ļoti operatīvi, izrādās, no Rīgas centra. Bet Vecmīlgrāvī vienmēr kaut kas deg divdesmit četras stundas diennaktī, tā ka nav ko brīnīties.
Sākas dzēšanas darbi. Pusmāja (lielākoties no tās puses, kurā deg), iznākusi pagalmā. Iepazīšanās, apspriešanās, tenkas. Kaimiņiene-veterāne B., piemēram, pārdzīvo, ka kaimiņš M.P., dievam žēl, nomiris un lai viņam viegla smilts, toties viņš jau sen tika lolojis domu, ka vienreiz tak vajadzētu izsaukt skursteņslauķi, tomēr mājas iedzīvotāju atsaucība neesot bijusi pietiekoši liela. Pienāk neoficiālā sētniece un bezpriģelā*, it kā viņu kāds grasītos apmētāt akmeņiem, sāk bļaustīties, ka: “Es taču teicu! Mēs savu skursteni iztīrījām! Ko jūs no manis gribat! Vot, tā ir!” Nācās ieslēgt Brūsa Vilisa vēso prātu un iejaukties: “Dāmas, dāmas, miers!” kad kaimiņienes-veterānes B. mūžīgi pamācošajā tonī izteiktā replika lika gaspažai sētniecei tvert pēc šaufeļa**.
Kaķu tanti kaimiņiene B. gādīgi aizveda uz ātrās palīdzības mašīnu un lika dzert tabletes, kaut arī pirmā tiešām izturējās visadekvātāk (viņa tiešām varētu būt Budas reinkarnācija, vismaz daļiņa no tā miera), ja neņem vērā, ka ik pa brīdim tik klusi nopūtās: “Ai, mani kaķīši…” Slava bogu!***, ar kaķīšiem viss kārtībā.
Tad atnāca neko nesaprotošs kaimiņš Jurijs, kuru laikam nejauši pažarnieks apslacīja ar smuku dušu.
Tad atnāca kaimiņš, pateicoties kuram mēs beidzot vismaz cenšamies šķirot atkritumus.
Pēc ilgiem mēnešiem satiku Vaņku no otrā stāva. Izskatās tikpat labi kā līdz šim.
Kopumā nospriedām, ka tik daudz kaimiņu un tādas vienotības pagalmā sen nav bijis kopš tiem laikiem, kad bērnībā visi Jaungadā nāca ārā skatīties signālraķetes, saskandinot šampanieša glāzes, spiežot viens otram roku, vēlot laimes, sarunājot, kur kopā svinēs Jāņus, kā palīdzēt vienam otram un teikt, cik forši, ka mums tik labi kaimiņi.
Nav jau smieklīgi, bet dažreiz pietiek tikai ar aizdegušos skursteni.
*bezpriģels – WTF?!
**gružu savākšanas trauks
***Slava bogu! – Teici to Kungu!
2015.g. 16.-17.aprīlis