Jampamps, Pagales dēls
Aug. 9., 2014 | 02:55 pm
mood: jā
music: In The Nursery
Jampamps, Pagales dēls
Gan jau gandrīz ikviens no mums kaut reizi mūžā būs dzirdējis stāstus par Buratino un Pinokio, kurus vectētiņš Karlo izdrāza no bluķa un tie kļuva dzīvi, iepazina pasauli, labo un ļauno, kā arī piedzīvoja neticamas lietas, galu galā pārrodoties mājās un sākot dzīvot ilgi un laimīgi.
Šis stāsts būs nedaudz savādāks, kaut arī zināmā mērā tāds pats:
„Jampamps neatcerējās, kad, kur un kādos apstākļos ir dzimis. Draugi un audžu radinieki viņam stāstīja visādas lietas par to, ka viņu no Pagales izdrāzis nu jau sen mirušais vectēvs, ka Pagale pati to dzemdējusi, ka patiesībā visa sākums ir čiekurs, protams, neizpalika arī naivi melīgie apgalvojumi par atrašanu skābu kāpostu baļļā un par svēteli. Vēl viens izteica minējumu, ka Jampamps esot izlīdis no paslieknes. Jampamps neticēja nekam. No pirmā acu uzmetiena viņš gan neizskatījās īpaši attapīgs, tomēr tik daudz viņš zināja.
Par Jampampa bērnības un zēnības gadiem zināms nav praktiski nekas, un varbūt labi, ka tā, jo izaudzis viņš kļuva par varenu zagli. Viņš zaga visu, sākot ar tādiem sīkumiem kā Ledenes un Monētas, beidzot ar tik neaptveramām lietām kā Sirdsapziņas, Idejas, Laimes un Nelaimes sajūtas.
Par izdarītajām ļaundarībām Jampamps nemaksāja nekādu cenu, viņš to darīja par brīvu un nemaz nedomāja to nedarīt. Viņam neauga garš deguns vai ēzeļa ausis kā Pinokio un Buratino, nē. Tomēr, vienu rītu pamodies, Jampamps saprata, ka viņam viss ir apnicis (ai, tā viņam nevajadzēja darīt, jo tieši tai brīdī aizsākās nepatikšanas, kurām līdzās nestāv ne garš deguns, ne ēzeļa ausis un arī nekas cits ne) un, kamēr putni vēl bija mierā un drošībā, Jampamps meta savas stīvās koka kājas pār pleciem un devās prom pa Lielceļu.
Kad putni jau sāka čivināt un nekas īpašs nenotika, Jampamps ceļmalā ieraudzīja Dievu un Velnu. Tie abi par kaut ko ļoti strīdējās augstos toņos, vicināja rokas un ķetnas pa gaisu, dusmās krita zemē, sita kājas pie zemes, ik pa brīdim izmetot arī pa rupjam vārdam, kāds nu kuram tas krājums bija. Jampamps sarāvās, iedomājās, ka ir neredzams, un, izliekoties par dūjas spalvu, kam ir savas, svarīgas darīšanas, paslīdēja abiem garām. Tomēr, pagājis kādu gabalu, viņš aptvēra, ka patiesībā īsti nezina, kurp iet. Nācās griezties atpakaļ un jautāt ceļu.
„Labdien, atvainojiet, vai Jūs varētu man pateikt, kurp man doties?”
„Ā,” teica Velns.
„Ā,” teica Dievs.
„Tas esi tu,” teica abi.
„Mēs tevi mazliet zinām, tāpēc pateiksim.”
„Ej pa kreisi,” teica Velns.
„Nē, ej pa labi!” teica Dievs.
„Kāda starpība?” jautāja Jampamps.
„Nu,” teica Dievs.
„Nu,” teica velns.
„Nē,nu, vienkārši ej pa kreisi un viss,” saīga Velns.
„Nē, vienkārši ej pa labi un pietiek!” sāka dusmoties Dievs.
Jampamps nesaprata neko, grozīja galvu uz vienu un otru pusi un drošības pēc nejautāja vairs neko. Velns saīga vēl vairāk un izspļāva: „Nē, ej pa labi!” Viņš gribēja iegriezt Dievam.
Dievs iedegās svētās dusmās, tik svētās, cik nu varēja, acumirklī radīja galdu, pa kuru no visa spēka sita ar dūri un iekliedzās: „Kā tu, tu, tu, resnais šmara, uzdrīksties teikt to, kas jāsaka man?! Jampamp, tev būs iet pa kreisi!” Viņš gribēja Velnam ierādīt vietu.
„Pietiek! Es vairs nevēlos skatīties šo izrādi! Es iešu atpakaļ” nobrēcās Jampamps tā, ka norībēja kalni un meži un nogrima pēdējā pils ar visiem tās iemītniekiem. Palika tikai caurums kalna galā.
Viņš izgāja no zāles un aizvēra aiz sevis priekškaru.
Un attapās uzgaidāmajā telpā. Tur bija daudz ļaužu, kurnēšana, drūzmēšanās un zobu griešana, nekas nenotika.
„Nu ir sūdi,” nodomāja Jampamps un ātri devās atpakaļ. Viņš gāja un gāja, visu laiku tikai un vienīgi atpakaļ, gāja un gāja, līdz atkal ieraudzīja Dievu un Velnu ķīvējamies lielceļa malā.
„Ko Jūs te atkal darāt?!” Jampamps bija neizpratnē, dusmīgs un noguris – viņš taču nezināja, ka ir apgājis gandrīz apkārt visai zemei.
„Neko,” teica Dievs.
„Jā, neko mēs te nedarām,” teica Velns,” un tai pat brīdī viņam ienāca prātā velnišķīga doma (jo kāda gan doma var ienākt prātā Velnam?), izjokot Jampampu, jo viņš neizskatījās īpaši gudrs no pirmā acu uzmetiena. Jāpiebilst, ka Velniem nav acu plakstiņu, tāpēc viņi nespēj mirkšķināt acis, viņiem nav pazīstams Pirmais acu uzmetiens, Acu mirklis, nav iespējams pateikt, vai Velni uztraucas, jo nav plakstiņu, kas uztraukumā raustās.
Un tāpēc Velns teica: „Vispār mēs te kaut ko darām,” un, lai izliktos, ka piemiedz aci, aizklāja vienu no tām ar labo roku.
Dievam uznāca dusmas un žēlums vienlaikus, viņam apnika teikt, tāpēc viņš pateica: „Dēls, Jampamp, ej pa labi un tikai pa labi un tad,” uzmetot uzvarošu skatienu Velnam, „ej pa kreisi un tad vēlreiz, bet atpakaļ vairs nenāc.” Tad Dievs izgaisa neatvadījies, paķerot līdzi galdu. Iespējams, viņš atcerējās, ka kaut kas ir jāizdara.
„Nu?” teica Velns.
„Un?” teica Jampamps.
„Es zinu, ka tev patīk zagt, jā,” teica Velns, „mēs varētu samesties uz vienu roku un kaut ko nofenderēt.”
„Labi,” teica Jampamps, bet tā nedomāja, jo neizskatījās tik neattapīgs, kā varētu spriest no pirmā acu uzmetiena. Viņš bija pamanījis, ka Velnam nav plakstiņu. Viņš pamanīja arī to, ka Dievs ir aizmirsis paņemt savu zizli. Dievs bija tik saskaities un aizņemts, ka aizmirsa savu zizli, kuru savulaik bija aizdevis Mozum, bet, kad Mozus nomira, viņam to vairs nevajadzēja, tāpēc Dievs to paņēma sev atpakaļ. Tomēr ik pa laikam viņš to mēdza kaut kur aizmirst, kā mēdz aizmirst lietussargus garderobēs.
„Es nosperšu šito zizli, bet tev ir cauras bikses. Kamēr tu tās nesalāpīsi, es kopā ar tevi nekur neiešu, ha!” teica Jampamps, sakrustoja rokas, izgrieza krūtis un apsēdās uz akas malas.
Velns nosarka (to gan nevarēja redzēt, jo Velni ir tādi, ka nevar saprast, vai viņi sarkst, svīst vai dara vēl kaut ko), izvilka adatu, apsēdās uz akas malas un sāka šūt. No tās reizes, kā stāsta, esot radusies dziesma par Skroderi, kas sēž uz akas un šuj sev fraku. Protams, laika gaitā Velns ir pārtapis par Skroderi, bet Jampamps – par daiļo meitiņu.
Velns gandrīz jau bija pabeidzis savu darbu un teica: „Ha, iedomājies, kā tas sirmais tagad staigā uz divām, cik tas ir smieklīgi,” kad Jampamps izrāva Velnam adatu no rokām, paķēra Mozus spieķi un meta savas koka kājas pār pleciem, un skrēja atpakaļ. Ne pa labi, ne pa kreisi, tikai atpakaļ. Tur jau pamalē spīdēja mājuguns un māja mājinieki, audžu radinieki un pāris draugu. Osis māja vēlīgi, Alksnis uzsita pa plecu: „Malacis!”
„Nekur tālu jau tu nebiji aizgājis, es visu laiku tevi redzēju,” čīkstēja Egle.
„Velna milti, kur es atstāju savu spieķi,” pukojās Dievs un ilgi staigāja ap aku.
„Es esmu te-te-te-lejā, iekšā!” atskanēja balss no akas.
„Nūja, tu tā esi?”
„Jā, jā, es, Tava Nūja! Velc mani ārā! Ātrāk!” mānījās Velns.
Dievs izvilka Velnu no akas, visu baltu, vienos miltos, jo tā patiesībā bija tikai liela miltu kaste, kas izskatījās pēc akas.
„Kur ir mana kūja?!” kliedza Dievs tā, ka Velnam aizkrita ausis, zem pilskalna apklusa zvanu skaņas un iestājās miers mūžīgi mūžos.
„Un kur ir mana adata?” svepstēja un sprauslāja Velns un purinājās tā, ka Dievs noskurinājās.
Viss bija nozagts. Viss pagalam.
Balstot viens otru, abi devās uz izeju un aizvilka priekškaru aiz sevis. Zālē un uzgaidāmajā telpā, paldies Dievam, nebija neviena. Tikai nebeidzami garas, sarkanu krēslu rindas, sēžas un augsti balkoni.
Bet Jampamps pēc tam vēl dzīvoja ilgi, vai laimīgi, tas nav zināms, un varbūt labi, ka tā, jo no zagļa amata viņš tā arī neatteicās, jo darīja to par brīvu un nedomāja to nemaz darīt.”
Tāds nu ir stāsts par Jampampu, Pagales dēlu, kurš devās prom no mājām, piedzīvoja neticamas lietas un galu galā saprata, cik labi ir, ja var atnākt apakaļ.
Iespējams, par viņu mēs kādreiz dzirdēsim vēl. Bet varbūt ne, un varbūt labi, ka tā.
2014.g. 9.augusts
Gan jau gandrīz ikviens no mums kaut reizi mūžā būs dzirdējis stāstus par Buratino un Pinokio, kurus vectētiņš Karlo izdrāza no bluķa un tie kļuva dzīvi, iepazina pasauli, labo un ļauno, kā arī piedzīvoja neticamas lietas, galu galā pārrodoties mājās un sākot dzīvot ilgi un laimīgi.
Šis stāsts būs nedaudz savādāks, kaut arī zināmā mērā tāds pats:
„Jampamps neatcerējās, kad, kur un kādos apstākļos ir dzimis. Draugi un audžu radinieki viņam stāstīja visādas lietas par to, ka viņu no Pagales izdrāzis nu jau sen mirušais vectēvs, ka Pagale pati to dzemdējusi, ka patiesībā visa sākums ir čiekurs, protams, neizpalika arī naivi melīgie apgalvojumi par atrašanu skābu kāpostu baļļā un par svēteli. Vēl viens izteica minējumu, ka Jampamps esot izlīdis no paslieknes. Jampamps neticēja nekam. No pirmā acu uzmetiena viņš gan neizskatījās īpaši attapīgs, tomēr tik daudz viņš zināja.
Par Jampampa bērnības un zēnības gadiem zināms nav praktiski nekas, un varbūt labi, ka tā, jo izaudzis viņš kļuva par varenu zagli. Viņš zaga visu, sākot ar tādiem sīkumiem kā Ledenes un Monētas, beidzot ar tik neaptveramām lietām kā Sirdsapziņas, Idejas, Laimes un Nelaimes sajūtas.
Par izdarītajām ļaundarībām Jampamps nemaksāja nekādu cenu, viņš to darīja par brīvu un nemaz nedomāja to nedarīt. Viņam neauga garš deguns vai ēzeļa ausis kā Pinokio un Buratino, nē. Tomēr, vienu rītu pamodies, Jampamps saprata, ka viņam viss ir apnicis (ai, tā viņam nevajadzēja darīt, jo tieši tai brīdī aizsākās nepatikšanas, kurām līdzās nestāv ne garš deguns, ne ēzeļa ausis un arī nekas cits ne) un, kamēr putni vēl bija mierā un drošībā, Jampamps meta savas stīvās koka kājas pār pleciem un devās prom pa Lielceļu.
Kad putni jau sāka čivināt un nekas īpašs nenotika, Jampamps ceļmalā ieraudzīja Dievu un Velnu. Tie abi par kaut ko ļoti strīdējās augstos toņos, vicināja rokas un ķetnas pa gaisu, dusmās krita zemē, sita kājas pie zemes, ik pa brīdim izmetot arī pa rupjam vārdam, kāds nu kuram tas krājums bija. Jampamps sarāvās, iedomājās, ka ir neredzams, un, izliekoties par dūjas spalvu, kam ir savas, svarīgas darīšanas, paslīdēja abiem garām. Tomēr, pagājis kādu gabalu, viņš aptvēra, ka patiesībā īsti nezina, kurp iet. Nācās griezties atpakaļ un jautāt ceļu.
„Labdien, atvainojiet, vai Jūs varētu man pateikt, kurp man doties?”
„Ā,” teica Velns.
„Ā,” teica Dievs.
„Tas esi tu,” teica abi.
„Mēs tevi mazliet zinām, tāpēc pateiksim.”
„Ej pa kreisi,” teica Velns.
„Nē, ej pa labi!” teica Dievs.
„Kāda starpība?” jautāja Jampamps.
„Nu,” teica Dievs.
„Nu,” teica velns.
„Nē,nu, vienkārši ej pa kreisi un viss,” saīga Velns.
„Nē, vienkārši ej pa labi un pietiek!” sāka dusmoties Dievs.
Jampamps nesaprata neko, grozīja galvu uz vienu un otru pusi un drošības pēc nejautāja vairs neko. Velns saīga vēl vairāk un izspļāva: „Nē, ej pa labi!” Viņš gribēja iegriezt Dievam.
Dievs iedegās svētās dusmās, tik svētās, cik nu varēja, acumirklī radīja galdu, pa kuru no visa spēka sita ar dūri un iekliedzās: „Kā tu, tu, tu, resnais šmara, uzdrīksties teikt to, kas jāsaka man?! Jampamp, tev būs iet pa kreisi!” Viņš gribēja Velnam ierādīt vietu.
„Pietiek! Es vairs nevēlos skatīties šo izrādi! Es iešu atpakaļ” nobrēcās Jampamps tā, ka norībēja kalni un meži un nogrima pēdējā pils ar visiem tās iemītniekiem. Palika tikai caurums kalna galā.
Viņš izgāja no zāles un aizvēra aiz sevis priekškaru.
Un attapās uzgaidāmajā telpā. Tur bija daudz ļaužu, kurnēšana, drūzmēšanās un zobu griešana, nekas nenotika.
„Nu ir sūdi,” nodomāja Jampamps un ātri devās atpakaļ. Viņš gāja un gāja, visu laiku tikai un vienīgi atpakaļ, gāja un gāja, līdz atkal ieraudzīja Dievu un Velnu ķīvējamies lielceļa malā.
„Ko Jūs te atkal darāt?!” Jampamps bija neizpratnē, dusmīgs un noguris – viņš taču nezināja, ka ir apgājis gandrīz apkārt visai zemei.
„Neko,” teica Dievs.
„Jā, neko mēs te nedarām,” teica Velns,” un tai pat brīdī viņam ienāca prātā velnišķīga doma (jo kāda gan doma var ienākt prātā Velnam?), izjokot Jampampu, jo viņš neizskatījās īpaši gudrs no pirmā acu uzmetiena. Jāpiebilst, ka Velniem nav acu plakstiņu, tāpēc viņi nespēj mirkšķināt acis, viņiem nav pazīstams Pirmais acu uzmetiens, Acu mirklis, nav iespējams pateikt, vai Velni uztraucas, jo nav plakstiņu, kas uztraukumā raustās.
Un tāpēc Velns teica: „Vispār mēs te kaut ko darām,” un, lai izliktos, ka piemiedz aci, aizklāja vienu no tām ar labo roku.
Dievam uznāca dusmas un žēlums vienlaikus, viņam apnika teikt, tāpēc viņš pateica: „Dēls, Jampamp, ej pa labi un tikai pa labi un tad,” uzmetot uzvarošu skatienu Velnam, „ej pa kreisi un tad vēlreiz, bet atpakaļ vairs nenāc.” Tad Dievs izgaisa neatvadījies, paķerot līdzi galdu. Iespējams, viņš atcerējās, ka kaut kas ir jāizdara.
„Nu?” teica Velns.
„Un?” teica Jampamps.
„Es zinu, ka tev patīk zagt, jā,” teica Velns, „mēs varētu samesties uz vienu roku un kaut ko nofenderēt.”
„Labi,” teica Jampamps, bet tā nedomāja, jo neizskatījās tik neattapīgs, kā varētu spriest no pirmā acu uzmetiena. Viņš bija pamanījis, ka Velnam nav plakstiņu. Viņš pamanīja arī to, ka Dievs ir aizmirsis paņemt savu zizli. Dievs bija tik saskaities un aizņemts, ka aizmirsa savu zizli, kuru savulaik bija aizdevis Mozum, bet, kad Mozus nomira, viņam to vairs nevajadzēja, tāpēc Dievs to paņēma sev atpakaļ. Tomēr ik pa laikam viņš to mēdza kaut kur aizmirst, kā mēdz aizmirst lietussargus garderobēs.
„Es nosperšu šito zizli, bet tev ir cauras bikses. Kamēr tu tās nesalāpīsi, es kopā ar tevi nekur neiešu, ha!” teica Jampamps, sakrustoja rokas, izgrieza krūtis un apsēdās uz akas malas.
Velns nosarka (to gan nevarēja redzēt, jo Velni ir tādi, ka nevar saprast, vai viņi sarkst, svīst vai dara vēl kaut ko), izvilka adatu, apsēdās uz akas malas un sāka šūt. No tās reizes, kā stāsta, esot radusies dziesma par Skroderi, kas sēž uz akas un šuj sev fraku. Protams, laika gaitā Velns ir pārtapis par Skroderi, bet Jampamps – par daiļo meitiņu.
Velns gandrīz jau bija pabeidzis savu darbu un teica: „Ha, iedomājies, kā tas sirmais tagad staigā uz divām, cik tas ir smieklīgi,” kad Jampamps izrāva Velnam adatu no rokām, paķēra Mozus spieķi un meta savas koka kājas pār pleciem, un skrēja atpakaļ. Ne pa labi, ne pa kreisi, tikai atpakaļ. Tur jau pamalē spīdēja mājuguns un māja mājinieki, audžu radinieki un pāris draugu. Osis māja vēlīgi, Alksnis uzsita pa plecu: „Malacis!”
„Nekur tālu jau tu nebiji aizgājis, es visu laiku tevi redzēju,” čīkstēja Egle.
„Velna milti, kur es atstāju savu spieķi,” pukojās Dievs un ilgi staigāja ap aku.
„Es esmu te-te-te-lejā, iekšā!” atskanēja balss no akas.
„Nūja, tu tā esi?”
„Jā, jā, es, Tava Nūja! Velc mani ārā! Ātrāk!” mānījās Velns.
Dievs izvilka Velnu no akas, visu baltu, vienos miltos, jo tā patiesībā bija tikai liela miltu kaste, kas izskatījās pēc akas.
„Kur ir mana kūja?!” kliedza Dievs tā, ka Velnam aizkrita ausis, zem pilskalna apklusa zvanu skaņas un iestājās miers mūžīgi mūžos.
„Un kur ir mana adata?” svepstēja un sprauslāja Velns un purinājās tā, ka Dievs noskurinājās.
Viss bija nozagts. Viss pagalam.
Balstot viens otru, abi devās uz izeju un aizvilka priekškaru aiz sevis. Zālē un uzgaidāmajā telpā, paldies Dievam, nebija neviena. Tikai nebeidzami garas, sarkanu krēslu rindas, sēžas un augsti balkoni.
Bet Jampamps pēc tam vēl dzīvoja ilgi, vai laimīgi, tas nav zināms, un varbūt labi, ka tā, jo no zagļa amata viņš tā arī neatteicās, jo darīja to par brīvu un nedomāja to nemaz darīt.”
Tāds nu ir stāsts par Jampampu, Pagales dēlu, kurš devās prom no mājām, piedzīvoja neticamas lietas un galu galā saprata, cik labi ir, ja var atnākt apakaļ.
Iespējams, par viņu mēs kādreiz dzirdēsim vēl. Bet varbūt ne, un varbūt labi, ka tā.
2014.g. 9.augusts