Ļaudis
Sep. 12., 2009 | 11:05 am
mood: agri celies, agri velies
music: Gizmo XIII- Visuma slaucējs
+++
Vakar darba ietvaros sanāca runāt ar vīru no laukiem [šķiet, Madonas raj.]. Tāds viņš bija - vienkāršs, lieliem īkšķiem un melnām panadzēm [viņa rokas un pirksti atsauca atmiņā koku saknes un zarus], smaržojošs pēc belašiem; daudz runājošs, smejošs, brīžiem atstāja nedaudz traka cilvēka iespaidu - kaut ko pasaka - un sāk smieties, bet tik dīvaini, mazliet kā trakie filmās, mazliet kā bērni.
Tāds viņš bija - lieliem, līkiem īkšķiem, ko nekad vairs neatliekt, lielām, smagām rokām kā bēdām, un lielu, plašu sirdi, kādu šai pilsētā grūti būtu atrast pat "treknajos gados".
Viņš stāstīja, ka uzņēmējs Motte ar vēl kādu uzņēmēju, kura vārdu neatminos, esot viņam atņēmis māju un zemi, vietā "uzdāvinājis" dzīvokli. Divas reizes esot apkrāpts darījumos ar nekustamo īpašumu. Nedaudz rūgtuma skanēja šajos stāstos, bet tā nebija gaušanās vai sūdzēšanās, nē, viņš bija ticis pāri šiem nepatīkamiem notikumiem kā krāčainām, akmeņainām upēm. Tie bija pieredzējuša ceļinieka stāsti. Dzīves ceļinieks.
Iezvanījās mobilais - zvanījusi sieva, esot jau ārā no daktera, noņēmusi papilomas, nu gan jāskrienot tālāk pa darīšanām - uz Rīgu jau katru dienu nesanākot braukt.
Vakarā, dodamies mājup cauri pilsētai un vērojot ļaužu burzmu, atkal atcerējos par viņu, un ienāca prātā, ka droši vien jau uz ielas es tādu vīru nemaz nepamanītu, varbūt, pavirši uzmetis skatu, noturētu par bezpajumtnieku.
Mūsu pilsētā ir daudz gaišu, plašu logu, pagalmu, ofisu.
Mūsu pilsētas centrs ir tīrs.
Gribētos kādreiz viņu apciemot.
PUPDATE:
bet no šī ausi nevaru atraut: http://www.jamendo.com/en/album/331
Vakar darba ietvaros sanāca runāt ar vīru no laukiem [šķiet, Madonas raj.]. Tāds viņš bija - vienkāršs, lieliem īkšķiem un melnām panadzēm [viņa rokas un pirksti atsauca atmiņā koku saknes un zarus], smaržojošs pēc belašiem; daudz runājošs, smejošs, brīžiem atstāja nedaudz traka cilvēka iespaidu - kaut ko pasaka - un sāk smieties, bet tik dīvaini, mazliet kā trakie filmās, mazliet kā bērni.
Tāds viņš bija - lieliem, līkiem īkšķiem, ko nekad vairs neatliekt, lielām, smagām rokām kā bēdām, un lielu, plašu sirdi, kādu šai pilsētā grūti būtu atrast pat "treknajos gados".
Viņš stāstīja, ka uzņēmējs Motte ar vēl kādu uzņēmēju, kura vārdu neatminos, esot viņam atņēmis māju un zemi, vietā "uzdāvinājis" dzīvokli. Divas reizes esot apkrāpts darījumos ar nekustamo īpašumu. Nedaudz rūgtuma skanēja šajos stāstos, bet tā nebija gaušanās vai sūdzēšanās, nē, viņš bija ticis pāri šiem nepatīkamiem notikumiem kā krāčainām, akmeņainām upēm. Tie bija pieredzējuša ceļinieka stāsti. Dzīves ceļinieks.
Iezvanījās mobilais - zvanījusi sieva, esot jau ārā no daktera, noņēmusi papilomas, nu gan jāskrienot tālāk pa darīšanām - uz Rīgu jau katru dienu nesanākot braukt.
Vakarā, dodamies mājup cauri pilsētai un vērojot ļaužu burzmu, atkal atcerējos par viņu, un ienāca prātā, ka droši vien jau uz ielas es tādu vīru nemaz nepamanītu, varbūt, pavirši uzmetis skatu, noturētu par bezpajumtnieku.
Mūsu pilsētā ir daudz gaišu, plašu logu, pagalmu, ofisu.
Mūsu pilsētas centrs ir tīrs.
Gribētos kādreiz viņu apciemot.
PUPDATE:
bet no šī ausi nevaru atraut: http://www.jamendo.com/en/album/331