Aklums nav šķērslis
Okt. 30., 2008 | 12:23 pm
music: radio pik
"Dēls, mēs visi piedzimstam ar lāpstu rokās un akli," tā vakaros, pēc kārtējās neveiksmes sasniegt Zemes centru, teica vectēvs. Istabiņas stūrī omulīgi kurējās ar sakārnīšiem kurināmā krāsniņa, grāpī bezbēdīgi vārījās sliekas un smaržoja sakņu tēja.
Kurmīti jau labu laiku vairs neinteresēja Zemes centrs. Viņa sapnis bija aizrakties līdz Saulei. Tiesa, tam bija vairāki šķēršļi: viņš nezināja, kur tā Saule ir, viņš bija akls, bet pats sāpīgākais - viņš nemācēja rakt. Vectēvs mēdza teikt, ka tas esot normāli - vismaz vienam nīkulim ģimenē esot jābūt. Iedeva lāpstu: še, ņem un mācies pats, visi esam tam izgājuši cauri! Taču par aizrakšanos līdz Saulei neviens negribēja ne dzirdēt. Kolīdz kurmītis to pieminēja, izcēlās brīnišķīgs skandāls.
Bija dzirdēti daudzi nostāsti - vieni teica, ka Saule esot neredzams briesmonis, kas padarot aklāku par aklu un izdurot acis, citi, ka tur (neviens gan nekad neteica, kur) virmojot brīnišķas smaržas; tomēr vislielākais noslēpums bija tie, kas aizgāja un tā arī neatgriezās. Viens no tiem bija arī kurmīša tētis. Tātad bija tikai divas iespējas - vai nu TUR, kur ir Saule, ir labi, vai slikti. Un to jau arī kurmītis gribēja izpētīt.
Viņš nolēma sākt nopietni trenēties. Tika izstrādāts nopietns un stingrs treniņu plāns, kādu kurmītis bija redzējis filmā par kurmju bokseri "Kurmijs". Katru dienu viņš cilāja smilšu maisus, vicinājās ar lāpstu, lēca, šņāca...un neatlaidīgi raka. Vienu reizi pat nejauši aizraka ciet vecomāti.
Un pienāca rīts, kad kurmītis, ne no viena neatvadījies, devās ceļā jeb, kā kurmji mēdz teikt, racienā. Viņš raka ilgi un smagi. Labi, ka pa ceļam gadījās sliekas un cits ēdamais, citādi viņš būtu pavisam novārdzis un būtu pagalam, mērķi nesasniedzis.
Tomēr kurmītis mērķi sasniedza. Viņš jau pakrita no bezspēka uz lāpstas, taču pēkšņi sajuta dīvainu smaržu, kas atšķīrās no pazemes smaržas. Tas deva jaunus spēkus. Viņš raka, raka, raka un tur - ....
Kas tur bija, neviens no kurmjiem nezina, jo kurmītis, kā jau visi, kas tik tālu aizrakušies, nekad vairs pazemē neatgriezās. Varbūt tur bija labi, varbūt - ne, zināms vien tas, ka labu laiciņu pēc kurmīša pazušanas kurmju kino teātros sākuši rādīt jaunu filmu "Kurminators", kuras galvenais varonis, protams, kurmis, un vēl pie tam saulesbrillēs, bijis ārkārtīgi līdzīgs pazudušajam kurmītim.
Ej nu sazini, kā tur viss patiesībā bija, jo kurmji jau ir akli un bieži mēdz pārskatīties, tomēr aklums nav šķērslis, kā redzam no mūsu drauga piemēra. Un rakt arī var iemācīties. Tas, starp citu, bija arī Kurminatora mīļākais teiciens.
Kurmīti jau labu laiku vairs neinteresēja Zemes centrs. Viņa sapnis bija aizrakties līdz Saulei. Tiesa, tam bija vairāki šķēršļi: viņš nezināja, kur tā Saule ir, viņš bija akls, bet pats sāpīgākais - viņš nemācēja rakt. Vectēvs mēdza teikt, ka tas esot normāli - vismaz vienam nīkulim ģimenē esot jābūt. Iedeva lāpstu: še, ņem un mācies pats, visi esam tam izgājuši cauri! Taču par aizrakšanos līdz Saulei neviens negribēja ne dzirdēt. Kolīdz kurmītis to pieminēja, izcēlās brīnišķīgs skandāls.
Bija dzirdēti daudzi nostāsti - vieni teica, ka Saule esot neredzams briesmonis, kas padarot aklāku par aklu un izdurot acis, citi, ka tur (neviens gan nekad neteica, kur) virmojot brīnišķas smaržas; tomēr vislielākais noslēpums bija tie, kas aizgāja un tā arī neatgriezās. Viens no tiem bija arī kurmīša tētis. Tātad bija tikai divas iespējas - vai nu TUR, kur ir Saule, ir labi, vai slikti. Un to jau arī kurmītis gribēja izpētīt.
Viņš nolēma sākt nopietni trenēties. Tika izstrādāts nopietns un stingrs treniņu plāns, kādu kurmītis bija redzējis filmā par kurmju bokseri "Kurmijs". Katru dienu viņš cilāja smilšu maisus, vicinājās ar lāpstu, lēca, šņāca...un neatlaidīgi raka. Vienu reizi pat nejauši aizraka ciet vecomāti.
Un pienāca rīts, kad kurmītis, ne no viena neatvadījies, devās ceļā jeb, kā kurmji mēdz teikt, racienā. Viņš raka ilgi un smagi. Labi, ka pa ceļam gadījās sliekas un cits ēdamais, citādi viņš būtu pavisam novārdzis un būtu pagalam, mērķi nesasniedzis.
Tomēr kurmītis mērķi sasniedza. Viņš jau pakrita no bezspēka uz lāpstas, taču pēkšņi sajuta dīvainu smaržu, kas atšķīrās no pazemes smaržas. Tas deva jaunus spēkus. Viņš raka, raka, raka un tur - ....
Kas tur bija, neviens no kurmjiem nezina, jo kurmītis, kā jau visi, kas tik tālu aizrakušies, nekad vairs pazemē neatgriezās. Varbūt tur bija labi, varbūt - ne, zināms vien tas, ka labu laiciņu pēc kurmīša pazušanas kurmju kino teātros sākuši rādīt jaunu filmu "Kurminators", kuras galvenais varonis, protams, kurmis, un vēl pie tam saulesbrillēs, bijis ārkārtīgi līdzīgs pazudušajam kurmītim.
Ej nu sazini, kā tur viss patiesībā bija, jo kurmji jau ir akli un bieži mēdz pārskatīties, tomēr aklums nav šķērslis, kā redzam no mūsu drauga piemēra. Un rakt arī var iemācīties. Tas, starp citu, bija arī Kurminatora mīļākais teiciens.