atliek vien nopūsties...
Okt. 23., 2008 | 10:29 am
nospokojās smarža no bērnības. bērnu dārzā brokastīs vienmēr tika vārīta tāda pelēka masa, ko sauca par "putru".tā smaržo pienākums, man šķiet. un tā masa šķita tāda kā mazuliet skumja. pati par sevi. nezinu kāpēc, bet bērnībā bieži izjutu žēlumu pret ēdienu, ja nevarēju to apēst. šķita, ka tad ēdiens skumst. skumst daži neapēstie makaroni, puse gurķa, vai atdziestošā melnā tēja, kamēr tu skraidi pagalmā ar pārējiem.
neatceros, ka būtu biedēts ar raganu, dusmīgo dieviņu vai ko tamlīdzīgu gadījumā, ja viss netiks apēsts. ja nu vienīgi ar netikšanu pie saldā. bija kaut kāda pienākuma, nē, drīzāk atbildības sajūta. tad vēl bija.
bieži vien, kaut ko ēdot, īpaši jau saldo, ēšanas laikā izveidojās stāsts. katram ēdienam savs. biezpiena sieriņam, piemēram, bija stāsts par dīvānu, ko pamazām sagrauž pele, barankai - stāsts par tiltu, kas pamazām sabrūk, laika zoba skarts. tādi destruktīvi stāstiņi. bet ēšana jau savā ziņā arī ir destruktīvs process.
neatceros, ka būtu biedēts ar raganu, dusmīgo dieviņu vai ko tamlīdzīgu gadījumā, ja viss netiks apēsts. ja nu vienīgi ar netikšanu pie saldā. bija kaut kāda pienākuma, nē, drīzāk atbildības sajūta. tad vēl bija.
bieži vien, kaut ko ēdot, īpaši jau saldo, ēšanas laikā izveidojās stāsts. katram ēdienam savs. biezpiena sieriņam, piemēram, bija stāsts par dīvānu, ko pamazām sagrauž pele, barankai - stāsts par tiltu, kas pamazām sabrūk, laika zoba skarts. tādi destruktīvi stāstiņi. bet ēšana jau savā ziņā arī ir destruktīvs process.