...un tagad ej pēc kadiķiem uz mežu! JEB- pasaka par vaarnu
Aug. 2., 2008 | 10:25 pm
No:: vaarna
+++
reiz vaarna sadūšojās aiziet uz mežu pēc kadiķiem, lai būtu ko mājās kvēpināt, kūpināt, sliktos, piktos gariņus pabaidīt, izdzīt.
Tālus ceļus nostaigāja, nolidoja no Ziemeļblāzmas ielas 46 līdz pat Pagriezienam uz Mangaļiem, bet ne kadiķa smakas neatrada. Tad nu atmeta visam ar spārnu un devās pa taisno uz jūŗu, kas bij' pa ceļam. Tur saredzēja brīnumainas lietas - PSRS armijas bunkurus neskaitāmus, un arī kadiķi kā no zemes izauga, uzradās nez no kurienes kupli jo kupli. Paņēma vaarna vienu gruntīgu kadiķa zaru un devās pie jūŗas.
Iebrida vaarna jūŗā, patenkoja ar citām vaarnaam, nūdistiem. Silts bij' ūdens, līst ārā negribējās, bet Lietus Mākon's tā vien plijās virsū plīdamies, un sadomāja vaarna mājup laisties.
Te pēkšņi, pieturā 24 autobusu gaidot, gadījās ceļā tāds savāds sieviš' [sieviete būtu tā kā par daudz kompliments, vecene - atkal pārāk nievājoši, paliks' pie tā sieviš', ok?].
Tā nu vaarnai stāstīja, ka braucot ik mīļu dien' uz jūŗas malu un peldoties pat tad, ja lietus ejot, kā arī redzot zibeņus, tos, kas pie Igauņiem [citi gan tos neredzot, jo viņai slikta redze esot, bet tādas lietas šī varot it labi saredzēt].
Tad nu ar' pamanīja kadiķu zariņus no vaarnas tarbiņas ārā snaikstāmies, un teica: "Nu re - jums kadiķi, man sēnes!" Vaarna kā taisnodamās atteica, ka reizi gadā jau tos kadiķus pielasot, bet sēnes gan parasti nezin' kāda vella pēc neatrodot, un piepēži tas sieviš' teic: "Man ir pazīstama Odze, kas pasaka, kuŗā vietā tās sēnes aug!" un pārgiež acis baltas jo baltas, un izdveš tādu kā "ĀāāāaHHHH..." un jocīgi iesmejas, un nu vaarnai nav ko sacīt, ko domāt, paliek ta kā pat bail, bet te piepēži kā uz Līdakas Pavēli 24 autobuss klāt, un laimīgi mājās nokļuva gan pie vienas reizes.
__________________________________
tas viss ir patiesi ar vaarnu šodien noticis, bet gan jau reiz kļūs arī par pasaku:)
reiz vaarna sadūšojās aiziet uz mežu pēc kadiķiem, lai būtu ko mājās kvēpināt, kūpināt, sliktos, piktos gariņus pabaidīt, izdzīt.
Tālus ceļus nostaigāja, nolidoja no Ziemeļblāzmas ielas 46 līdz pat Pagriezienam uz Mangaļiem, bet ne kadiķa smakas neatrada. Tad nu atmeta visam ar spārnu un devās pa taisno uz jūŗu, kas bij' pa ceļam. Tur saredzēja brīnumainas lietas - PSRS armijas bunkurus neskaitāmus, un arī kadiķi kā no zemes izauga, uzradās nez no kurienes kupli jo kupli. Paņēma vaarna vienu gruntīgu kadiķa zaru un devās pie jūŗas.
Iebrida vaarna jūŗā, patenkoja ar citām vaarnaam, nūdistiem. Silts bij' ūdens, līst ārā negribējās, bet Lietus Mākon's tā vien plijās virsū plīdamies, un sadomāja vaarna mājup laisties.
Te pēkšņi, pieturā 24 autobusu gaidot, gadījās ceļā tāds savāds sieviš' [sieviete būtu tā kā par daudz kompliments, vecene - atkal pārāk nievājoši, paliks' pie tā sieviš', ok?].
Tā nu vaarnai stāstīja, ka braucot ik mīļu dien' uz jūŗas malu un peldoties pat tad, ja lietus ejot, kā arī redzot zibeņus, tos, kas pie Igauņiem [citi gan tos neredzot, jo viņai slikta redze esot, bet tādas lietas šī varot it labi saredzēt].
Tad nu ar' pamanīja kadiķu zariņus no vaarnas tarbiņas ārā snaikstāmies, un teica: "Nu re - jums kadiķi, man sēnes!" Vaarna kā taisnodamās atteica, ka reizi gadā jau tos kadiķus pielasot, bet sēnes gan parasti nezin' kāda vella pēc neatrodot, un piepēži tas sieviš' teic: "Man ir pazīstama Odze, kas pasaka, kuŗā vietā tās sēnes aug!" un pārgiež acis baltas jo baltas, un izdveš tādu kā "ĀāāāaHHHH..." un jocīgi iesmejas, un nu vaarnai nav ko sacīt, ko domāt, paliek ta kā pat bail, bet te piepēži kā uz Līdakas Pavēli 24 autobuss klāt, un laimīgi mājās nokļuva gan pie vienas reizes.
__________________________________
tas viss ir patiesi ar vaarnu šodien noticis, bet gan jau reiz kļūs arī par pasaku:)