galva sāp.
un mani nepamet doma, ka, lai arī es esmu tik lielā cilvēku barā visu laiku, es esmu viena. vientuļa. un ne jau viņu dēļ. es taču nekam nederu! jā. tagad es daru kaut ko, kas man šķiet ļoti svarīgi. atdodu sevi. bet pēc tam? kas būs pēcāk? šobrīd šķiet, nekas. pilnīgs nekas. ja būtu kaut puteklītis. bet nav. es sevi neredzu. neredzu nekur tālāk. es pat neredzu pēc pāris mēnešiem sekojošo pasāku, kura sakarībās es vairs neatgriezīšos tai skolā. es neredzu savu dzīvi tālāk par Lieldienām. tur ir tukšums.
un man vēl joprojām sāp galva.
un kas diez notiktu, ja es pazustu? vai kāds pamanītu? un, ja pamanītu, vai kāds mani pēc 10 vai pat 5 gadiem vēl atcerētos? šobrīd šķiet, ka es būtu kādam seja, kas pamazām izgaistu no atmiņām. kādam varbūt pat ne tik daudz. kādam vienkāršī vārds. un tad vairs pat ne vārds. šķiet, es vienkārši izgaistu. ar laiku, kāds, kurš būtu vairāk cietis, pamanot, sāktu atkal dzīvot. skriet tālāk savā dzīvē. un arī no viņa pamazām es izgaistu. līdz visbeidzot par mani atgādinātu vecas noplukušas bildes, kurās mani neviens vairs neatpazītu.es vairs nebūtu nekas. pilnīgi nekas. un vai tad tas jau nenozīmē, ka tagad esmu pilnīgi nekas? un cik cilvēki no manas dzīves tā ir izgaisuši? cik cilvēkiem es varēju būt vienīgā vieta, kur vēl dzīvot, kur palikt, kad pārējos vairs nesatiec?
man šķiet, ka mēs pārāk skrienam. protams, lai paspētu. bet ko paspētu?
man šķiet, ka lielāko daļu izdarīto, mēs paši aizmirsīsim, bet pārējie - vēl vairāk.
āj. ar sāpošu galvu laikam šeit nevaig rakstīt.