savas pilsētas [diemžēl ne dzimtās] iepazīšanas tūre nr.2.
tagad es zinu, kur atrodas tādi brīnumi kā nidas un pampāļu ielas. skaisti. tikai šī pastaiga nelielā tomēr ir patīkamāka iekš tā vasaras laika.
tāpēc ir jau nolemts kaut kad uz siltāka laika parādīšanos veikt velnciema izsekošanas darbus un ezera puses aizganībenes ielas prērijas apsekošanu. tikai es nezinu, kā tur būs ar mahimas ar diviem hā iekļaušanu...
anyway, kaut kad arī uz Jelgavu jāaizbrauc atkal. pirmām kārtām jau beidzot tas students uz bk jāaizvelk. otrējais un ne mazāk svarīgais iemesls ir tas, ka Jelgavā ir veselas divas mahimas ar diviem hā. vienīgi līdz tai, kura atrodas pasāžā [eh.atcerējos savu veikalu...mmm], nav jāiet pa kreisajām ieliņām, tā kā tas šo mahimu padara absolūti nevaldzinošu. bet toties tur ir vēlviena, līdz kurai noteikti pa kreisajām ejot varēs nonākt. tā kā Jelgavas mahimas saturās - divi ģēniji, kuri mēģinās pilnībā iztērēt kabatās atrodošos sīknaudu iztērēt absolūti nevajadzīgos našķos [arī konfektēs ar bumbieri un zemeni virsū. nu, uz kurām skatoties, ir jādomā pilngadīgi], drīzumā varētu parādīties arī jūspusē.
bet vispār pārdevēju sejasizteiksmes šajos brīžos vajadzētu iemūžināt. :D
vienīgi neizprotu, kāpēc tad, kad Tu cilvēks staigā ar savu labāko draugu kopā, ieej mahimā ar diviem hā un mēģini kopistiski nopirkt kaut ko par konkrētu naudiņas summu [esam mēģinājuši ar 1.44 Ls un 1.32 Ls], daudzi skatās kā uz nez kādu tur pārīti... eh. dīvaina tā pasaule.

Vēstule Ziemssvētku vecītim

Sveicināts mīļo, Ziemssvētku vecīt!
Mans vārds ir Beibī. Man ir tikai 18 gadiņi! Ne daudz ne maz, bet es ticu un ceru, ka Tu eksistē un pašlaik lasi manējo vēstuli.
Mana mamma ir ļoti barga tante. Viņa man neatļauj rakstīt vēstuli Tev, un tāpēc es sēžu kinōteātrī, kur rāda kārtējo "Zāģi" un rakstu šo vēstuli. Mamma izlaiž mani pastaigāties tikai līdz pulksten trijiem. Kad es viņu neklausu, tad viņa parasti sviež man ar ar zīmuli un bieži trāpa taisni pa acīm =( Reiz man nervi neizturēja un es viņai pateicu: jupī jupī jēj jēj!
Manējais tētis ir zobārsts, atnākot no darba ar sliktu garastāvokli, viņš uz mani kliedz: oho!!!! Un liek man remontēt viņa visu. Bet es nemāku nenieka remontēt, un tāpēc man sanāk ēdiens. Tad viņš dusmojas vēl vairāk, un aizliedz man ar draugiem spēlēt ričuraču. Vēl tētis izdomāja man iesauku, un tagad sauc mani nevis Beibī, bet gan par Rējēju! Sākumā tas likās forši, bet vēlāk totāli pieriebās.
Visā visumā, Ziemassvētku vecīt, ja Tu nēsi nesaprastais, tad Tu sapratīsi cik man ir traki labi. Dārgo Ziemassvētku, vecīt - pūkainais kaķis Tu tāds! Paņem mani pie sevis vai arī atsūti man ar zīmuli. Vēl izdari tā, lai tuvinieki mani mīlētu un biežāk dotu naudu priekš vēl pāris dienas brīvas. Mīļo ,Ziemassvētku vecīt, Tu esi mans pēdējais glābiņš. Ceru ka Ziemassvētkos, zem eglītes es atradīšu māju sajūtas. Ziemassvētku vecīt, saproti cik man ir traki labi. Ja Tu neizlasīsi šo vēstuli, vai arī tā nenonāks līdz galamērķim, tad es miršu ilgstoši mokošā nāvē vairākas dienas.
Atceraties ka es ticu Tev mazā princesīte!
Ziemassvētku vecītim! Beibī.