Vēstule Ziemssvētku vecītim

Sveicināts mīļo, Ziemssvētku vecīt!
Mans vārds ir Beibī. Man ir tikai 18 gadiņi! Ne daudz ne maz, bet es ticu un ceru, ka Tu eksistē un pašlaik lasi manējo vēstuli.
Mana mamma ir ļoti barga tante. Viņa man neatļauj rakstīt vēstuli Tev, un tāpēc es sēžu kinōteātrī, kur rāda kārtējo "Zāģi" un rakstu šo vēstuli. Mamma izlaiž mani pastaigāties tikai līdz pulksten trijiem. Kad es viņu neklausu, tad viņa parasti sviež man ar ar zīmuli un bieži trāpa taisni pa acīm =( Reiz man nervi neizturēja un es viņai pateicu: jupī jupī jēj jēj!
Manējais tētis ir zobārsts, atnākot no darba ar sliktu garastāvokli, viņš uz mani kliedz: oho!!!! Un liek man remontēt viņa visu. Bet es nemāku nenieka remontēt, un tāpēc man sanāk ēdiens. Tad viņš dusmojas vēl vairāk, un aizliedz man ar draugiem spēlēt ričuraču. Vēl tētis izdomāja man iesauku, un tagad sauc mani nevis Beibī, bet gan par Rējēju! Sākumā tas likās forši, bet vēlāk totāli pieriebās.
Visā visumā, Ziemassvētku vecīt, ja Tu nēsi nesaprastais, tad Tu sapratīsi cik man ir traki labi. Dārgo Ziemassvētku, vecīt - pūkainais kaķis Tu tāds! Paņem mani pie sevis vai arī atsūti man ar zīmuli. Vēl izdari tā, lai tuvinieki mani mīlētu un biežāk dotu naudu priekš vēl pāris dienas brīvas. Mīļo ,Ziemassvētku vecīt, Tu esi mans pēdējais glābiņš. Ceru ka Ziemassvētkos, zem eglītes es atradīšu māju sajūtas. Ziemassvētku vecīt, saproti cik man ir traki labi. Ja Tu neizlasīsi šo vēstuli, vai arī tā nenonāks līdz galamērķim, tad es miršu ilgstoši mokošā nāvē vairākas dienas.
Atceraties ka es ticu Tev mazā princesīte!
Ziemassvētku vecītim! Beibī.