|
|
|
Maijs 15., 2006
22:49
Šovakar pamanīju ceriņus. Nē, es tos nepamanīju. Pastaigājoties es uzskrēju to smaržai. Saldi reibinoša. It kā nekas neparasts vai īpašs. Bet vakara aizsegā tas lieliski uzlādē. Blakus tam, ka visu laiku cilvēki ir pārņemti ar sevi, citiem, problēmām, dusmām, vainīgo meklēšanu (droši vien arī veselu lērumu labām lietām, bet tās jau parasti paliek nepamanītas), ir tik aizkustinoši pievērsties kam vienkāršam un pavisam atrautam no sevis. Paslēpties ceriņu krūmā. Ir tikai ceriņi un mirklis, nekā cita. Laikam tas tik ļoti vilina, jo ļauj noslēgties no visa cita.
Garastāvoklis:: gribu raudāt kā bērns
|
Comments:
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/22161/1503) | | From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) just |
|---|
| Date: | 16. Maijs 2006 - 10:15 |
|---|
| | | (Link) |
|
visi skrien, grābj dara.ceriņi par laimi ir uz vietas.tie vienkārši ir un smaržo.
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/105236/11140) | | From: | uwa |
|---|
| Date: | 16. Maijs 2006 - 10:20 |
|---|
| | | (Link) |
|
arī es tā gribētu būt.
es te cibā palasījos - palika tik jocīgi, liekas, ka neko par cilvēkiem nezini. neko nezini. ne par sevi, ne citiem, pat ne par ceriņiem. visi vienkārši ir. |
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
