22. Aprīlis 2017

• 22.4.17 22:55
• Vakar ar F aizstaigājām caur torņkalnu uz bērnu slimnīcu. Ar USG viss bija kārtībā, bet neirologs nesimetrijai tomēr piesējās un tagad mums jāturpina strādāt pie simetrijas un jātrenē plecu josla. Tā atbild par roku aktivitāti.
  F ir labs ceļabiedrs. Ratos guļ un pie dakteriem uzvedas mierīgi. Niķojas tikai ar mani, kad grib ēst.
  Atpakaļceļā iegājām aprunāties Torņkalna privātajā vidusskolā. Sajūta par B un izglītību palika cerīgāka. Pa šo laiku esmu noformulējusi savu viedokli par Brīvzemniekiem, lai gan Torņkalna direktore teica, ka tā esot laba skola, ar labām sekmēm un visi gribot tajā tikt, savukārt es gan esmu dzirdējsi tikai pretējo. Iespējams es vispār neticu un neatbalstu esošo skolu sistēmu un tieši tāpēc man ir tik grūti nopamatot B skolas apmeklēšanu.
  Šodiena, savukārt, ir ļoti dīvaina diena, ar iekritienu miegā, no kura mani uzrāva mammas zvans un furni kurjers, kurš nemācēja atrast adresi un savaldīt savu vainas apziņu par kavēšanu un apmaldīšanos ar pārmešanu (ko nolasīju kā uzbrukumu pusmiegā) ka neceļu telefonu, bet es tai laikā biju pacēlusi mammai. Pēc visas tās ambrāžas smadzenes šķita izšķīdušas pa visu dzīvokli un uznāca fizisks vājums, tā it kā pamata zem manis nebūtu. Vajadzēja divas vai pat trīs stundas lai atgūtos. F arī visu dienu tāds čīkstīgs.
  Tas pārtrauktā miega efekts šodien atstāja biedējošu sajūtu.
  Lai gan vēl no rīta, dzerot rīta kafiju virtuvē, veroties logā, domāju, ka jūtos laimīga un ka pēdējos mēnešos tā ir bieži sastopama sajūta.
  
• 0 rakstair doma