22. Februāris 2016

• 22.2.16 02:17
• Atnācu palīgā remontam, taču tas samulsa, kad īsto toni nevarēja uzjaukt no esošā pigmenta klāsta. Tie darbi par kuriem bija skaidrība, tika pabeigti, bet to nebij daudz.
  Pašās beigās palikām trijatā un sijājām pelnus (tiešā nozīmē caur lina drēbīti baltā bļodā). Tie sanāca skaisti, bet bija par maigu, lai glābtu situāciju.
  Kaut kādā pārsteidzošā un neiedomājamā veidā dzīve virzās uz priekšu, var teikt, atrisinās, ja vien šo jēdzienu var attiecināt uz procesu.
  Bail man ir bijis vienmēr, cik sevi atceros, mana pirmā bērnības atmiņa ir par bailēm, pie tam no melna spoka. Skaidrs ka nav skaidrs cik jēdzīgi ir baidīties šajā riskantajā pasākumā, kurš ir pati dzīve.
  
• 0 rakstair doma

• 22.2.16 15:41
• No marta ir pieejams jauks, mājīgs studio tipa pirmā stāva dzīvoklis ar personisko ieeju Katrīnas dambī. Bonusā krāsniņa, kas padara mīlīgus ziemas vakarus un slinkus pavasarus, kuri nesteidzas iestāties. Apkure elektriskā, tā stirpi jāuzrauga izmaksu dēļ. Īre 250eur, komunālie 32eur.
  Iekārtojums vienkārš, vairāk gaumīgs kā negaumīgs.
  
• 6 rakstair doma

• 22.2.16 15:56
• vārdu sakot man ir jāzvana esošā dzīvokļa saimniekiem, lai pateiktu, ka pārceļos un man ir žēl to darīt, jo kaut kā ir sajūta, ka tas viņiem šobrīd ir gluži nelaikā. piedevām izlasīju Rip sajūtas par auklītes aiziešanu. Bet vai tiešām tas ir legit iemesls nepārcelties uz sapņu dzīvokli, jo grūti kādu apbēdināt?
  šobrīd paīstam saprotu tos savus draudziņus, kas nespēj dzīvē mainīt attiecības, jo esošās nestrādā, bet pazīstamas, toties jaunās varētu būt foršas, bet zemūdens akmeņi nav zināmi un nav jau garantijas ka viss izdosies.
  ko lai dara? ko lai dara?
  
• 3 rakstair doma