2. Decembris 2015

• Mečtaj o čem ta boļše.
• 2.12.15 00:29
• līdz jaunajam gadam vēl plānā daudz izdarīt, tomēr kaut kā pats no sevis rezumējas šis gads
  noskatījos visas adrešu epizodes, biju redzējusi tikai vienu. brīžam skumdina, kā cilvēki, kas nav tik izglītoti izsakās par arhitektūru, bet kopsumā tā ir tik interesanta un aizraujoša. tikai pamazām apjaušu, kā par arh. var runāt un kā par to vajadzētu runāt publiski, tas tik daudz pastāsta par pašu runātāju. cilvēki ar savu būšanu vidē, telpā, savā mājā, darba vietā. dēl tā vien, lai to spētu apzināties un izprast ir vērts dzīvot.
  rezultātā vēl vairāk apzinos pati savas domāšanas robežas, cik ļoti esmu pieradusi knapināties un baidos atdzīt, ko vēlos, jo kas gan man pienākas? bez visa tak var iztikt, izdzīvot. taču, lai kaut ko radītu ir jāsniedzas pāri par ierasto ikdienu un materiaļajiem ierobežojumiem, jo tie lielā mērā ir paša radīti. Mečtaj o čem ta boļše, teica g. uz ax. kad viņs vēlējās tikai mēteli. to arī varu teikt uz sevi. piezemēties taču varēs vienmēr, varbūt pat neizbēgami.
  + mani mūžīgie, varbūt, iespējams. skaidrs, ka negribas noteiktību, tā ir atbildība. mani biedē objazaķelstava un ideālais pastāvēšanas stāvoklis būtu ņeobjazaķelņij, bet tad jau arī nekas neontiek, tikai nejaušības.
  vairāk drosmes atbildībai, skaidrāku domas līniju, apčikināšanās tā vai tā sanāks.
  
• 3 rakstair doma

• 2.12.15 21:34
• vēl aizdomājos, kāpēc tā grib apbūvēt Lucavsalu, bet Zaķusala stāv tukša un nevienam nevajadzīga?
  
• 9 rakstair doma

• 2.12.15 22:31
• B dārziņā uztaisīja pulksteni ar īstiem cejeriem, kas darbojas uz baterijas, kā jau parastam īstam pulkstenim. Kaķa par to ir sajūsmā.
  Vēl pirmo reizi mūžā (vismaz es) uz gāzes plīts cepām mašmelovus.
  vēl vajadzētu paveikt dažus pat ne darbus, bet darbiņus, bet tāds nogurums, ka ir vienalga, ka smadzenes aptaukosies, ja šādā veidā turpinās.
  
• 0 rakstair doma