24. Novembris 2015

• 24.11.15 15:53
• ko lai saka, tūlīt aizmigšu tepat pār datoru.
  lai arī vakarnakt nepiedzēros, mājās biju puspiecos. pirmo reizi mūžā biju sarunājusi randiņu ar taksistu, lai tas piebrauc pie teatra galvenās ieejas un man rokās būs sarkana roze, bet automātiskās durvis vairs nevērās. mūs ar Miss Sarajevo izvadīja pa dienesta ieeju. ārā visu laiku turpināja snigt. taksists brauca pa vēl neizbrauktām sliedēm ielās un nodemonstrēja, kā var mašīnu apmest uz riņķi, jo labi slīdēja. no piedāvājuma to atkārtot atteicos, bet mēs jau arī bijām blakuss policijas iecirknim, lai gan mašīnu taču vienmēr var sanest, kurš var pateikt, ka speciāli. kamēr slēdzu dzīvokļa durvis taksists vēl pēdējo reizi nodemonstrēja sanesienu, jo tāpat vaidzēja apgriezt auto, bet es ar savu rozi nozudu aiz durvīm.
  desmitos visai mundra biju pie zālīša skolas, kur ar skolnieku pētnieku darbojāmies gaiteņu workšopā un tas bij pavisam aizraujoši. kabatu sildīja labrīta sms telefonā no kāda, kurš ispējams man nozīmē vairāk, kā pati to gribētu atdzīt. bērnu bij daudz un visi aktīvi iesaistījās un katrs bija precīzi jāievada kopējai domai. trīs stundas nonstopa darbs, cenšoties paturēt skaidru virzienu un savietot katra iniciatīvu.
  pirms tam bija darba diena, kura beidzot bija atkal dzīvīga un produktīva, sāku aptvert un paveitk iekavētos darbus, vēl pirms tam bija burvīgas vēlās brokastis ausekļa ielā, no kurām gan nācās aizmukt, jo J mums ar Ax bija uzlicis savus melnos spārnus.
  bet pirms tam bija depresija un panīkums
  
• 3 rakstair doma