12. Septembris 2015

• 12.9.15 14:08
• kā mēs vispār viens otru atpazīstam?
  
• 0 rakstair doma

• 12.9.15 15:36
• kaut kā pārāk lēni daru visu iecerēto. nāk miegs - dzeru kafiju, drīz beigsies tabaka.
  kaut kā pēc iespējas mazsāpīgāk jānokļūst līdz dzirciemam un atpakaļ un tomer jāuzīmē vismaz steidamākā celtnīte, pavisam vienkārša, bet es nevaru izšķirties par jumta slīpumu un tāpēc manās domās viss kļust vēl sarežģītāk un es arvien lēnāk tuvojos solijuma veikšanai. viss pat ir iesākts, bet pabeigt šķiet neiespējami.
  augi tikmēr zied un ir padzirdīti, suns ar varu izvilka mani pastaigā
  nedrīkst aizmirst rīsa sēni
  jāizmazgā soma un paklājiņi, grīda miedz ar aci un putekļusūscejs saka, ka esot noderīgs.
  bet es pati domāju par laiku ritmu. par mūsu cerībām. par tiem kas bijām pirms gada, diviem, trim. par to ticēšanu tam konkrētajam mirklim. aizrautību, likšanu uz visu banku. vilšnos. neticēšanu nekam. visa pārejamības apziņu. vientulību. skatīšanos sev acīs. laimi. ticēšanu savai laimei. neticēšanu. pārliecību ka nekad vairs nebūs tik pat intensīvi un īsti. raudāšanu par to ka viss ir mainība, zaudēšanu cerībai, ka ir iespējams destination. apziņu, ka bezgalība mums var pieskarties tikai tad, ja tai ir kaut viens gals, sākums vai beigas.
  bet es biju nogriežņu cilvēks nevis taišņu vai vēl mazāk apļu.
  dažreiz apbrīnoju dažu savu līdzcilvēku pamatīgumu, viņos ir tā stabilā grunts, kam pāri plūst dienu straume, viņi tikmēr ir viņi un to ko ir teikuši pirms pieciem gadiem vareitu teikt arī tagad, ja to visu, kas ir no ārpuses, nenosauc vārdos, tad pēc būtības tas ir tas pats, lai gan kā konkrētas parādības, to vietas šodien jau aizpilda citi.
  ja nav iespējams galapunkts, tas nozīmē, ka nav iespējamas beigas, tas nozīmē, ka vienīgā vieta, kur mums var pieskarties bezgalība ir sākums.
  nu ko, paldies tev Harms.!
  
• 1 rakstair doma