12. Augusts 2015

• 12.8.15 14:55
• šorīt pamodos ar to neticamo brīnumaino sajūtu, ka gribas apskaut un samīļot visu pasauli. tā it kā būtu palaists vaļā kāds sprosts.
  šobrīd jau esmu mazliet nogurusi no karstuma un tā, ka izkomunicēju savu vismaz divu nedēļu normu.
  
• 2 rakstair doma

• 12.8.15 18:41
• vakar vakarā pavisam negaidīti radās iespēja piedzīvot ko nebijušu.
  daži milla kolēģi ir iesasitīti tallinas arhitektūras bjenāles veidošanā un paši tajā piedalās.
  un piedalās viņi ar virtuālās realitātes projektu, kur tu nonāc, piemēram, zaķusalā un pats vari būvēt māju, iedot materiālus, vārdu sakot, radīt savu arhitektūru kā dievs.
  vakar bija šī pasākuma izmēģinājuma sesija. mūs ar kolēģi paņēma par zaķīšiem.
  pirmo reizi mūža uzvilku virtuālās realitātes briļcepuri un ieliku sistēma savu roku, kura izskatijās pavisam kā mana. TIKAI bija nogriezta pie delnas locītavas. kas man lika to ievērot? vairs nebija iespējams apstrahēties un sākās panika. domāju nevilkšu cepuri vairs nekad un mani virtuālajā pasaulē vairs nedabūsiet.
  puiši mazliet pačakarējās un sauca velreiz, šoreiz ar robota roku un viss bija ok, vienīgi pati sistēma vairs negribēja klausīt komandām.
  taču tai visā uzzināju arī ko jaunu par sevi. nonākot svešā pasaulē, es nemetos to izpētīt, klausu norādijumiem un esmu mēreni sastingusi, to ievēroju tikai kad sāka uzdot jautājumus, kāpēc neapeju mājai no otras puses vai negribu redzēt salas otru galu? laikam jau jutos nobijusies, iespējams neticēju šīs pasaules iespējām. piegāju pārāk klišejiski kā autokadam vai skečapam, kur viss notiek caur ekrānu.
  ir par ko padomāt :)
  
• 0 rakstair doma