3. Augusts 2015

• 3.8.15 09:59
• Es: Bērniņ, bērniņ, vai tu lūdzu apģērbtos?!
  Baņuta: Ne e, es spēlējos ar elfiem. Elfi ir ļoti nopietna lieta.
  
• 1 rakstair doma

• 3.8.15 10:20
• bet vispār labā dabā baložu pilni pagalmi manai pasaulei piedzima no jauna, apliecinot, draudzību, mīlestību, darīšanu, būšanu, piedalīšanos, nepadošanos.
  tas NĒ, kas kādu laiku dzīvoja no atmiņām par kāda pelēka auto rītiem, nomira kaut kur starp šubrovska ielu un rasbainieka mans zirgs un piedzima negaidīts JĀ pie kopkora vēstulēm, kad ķermeni pārņēma viegls drebulis varbūt no pārguruma, bet visticamāk no laimes, ka ir iespējama tāda kopības sajūta, viens mirklis, kas apliecina, ka viss, kas ir noticis ir bijis tā vērts.
  
• 1 rakstair doma

• 3.8.15 10:37
• kad beidzās baložu hitparāde, es klauvēju Jimam pie pleca, ka jāiet uz zāli, kura visticamāk jau bija sākusi spēlēt, bet J tā nevarēja uzreiz mesties prom un strupi atrauca: nu sāc jau iet! man no pārsteiguma izlauzās neartikulēta skaņa, kas visticamāk bija domāts: labi, bet gaisā bija tāda kā elektrības sprakšķa skaņa un es nesapratu, kas tas īsti bija? kad izgāju no šķūņa, pēkšņi aiz rokas parāvā Gevins, jo garām brauca ātrie un es visai pārliecinoši mērķēju tiem zem riteņiem. Mēs brīdi stāvējām, lai saprastu, kas noticis un kur doties tālāk, tad ieraudzijām kiceksusuru un tas atgrieza orientēšanos notikumos. G nolēma iet paklausīties elektro, bet es zāli.
  ne vienu no draugiem nespēju pamanīt, stāvēju mazliet aiz pirmās pūļa sēkļa. sākums lēnām uzņēma tempu un nomierināja, mazliet midzināja. prātoju cik mēs katrs perfekti izvēlamies mirkļus, kad šķirties, kad iet kopā, atrast tieši to, kas kuram visvairāk tai brīdī der.
  balsis un mūzika lēnām pārņēma, līdz pilnīgi negaidīti nāca bišu spiets un tad pacēlu acis un tieši virs skatuves mirdzēja lielie greizie rati, bet aiz muguras dzidrs un pavisam tīrs pilnmēnes. vairāk par visu bija svarīgs, tas, ka šai mirklī esmu viena.
  tad nāca dziesma par daugavai pārcelšanu un kad dziesmas vidu atvēru acis, blakuss stāvēja Gevins smaidīja un teica: it's about daugava!
  pie smilšu laivas mēs bijām jau prāvs bariņš vairāk kā sajūta, ka atrodies dārzā starp pazīstamiem kokiem un tāpēc ir ļoti silti, lai gan tie nemaz nav cieši saspiedušies.
  
• 3 rakstair doma