26. Janvāris 2015

• 26.1.15 01:57
• Pavisam necerēti šī izvērtās par ideālo svētdienu ar rīta sprefiķi no Sarkanvilka apcirkņiem, izkurinātu krāsni un lēnu puteni aiz loga, sakārtotu māju, aprūpētiem augiem. ( ziedēs arī vanda cristata, jau otru gadu pēc kārtas)
  Paģiru zupu, par kuru pašai varens lepnums un paldies Lorensam par aizvešanu/ atvešanu un vispār iniciatīvu pirtij.
  Savukārt Gevins iedvesmoja ar austersēņu projektu remediācijas nolūkiem un biblotēkā atradu tieši to grāmatu, kuru pirms nedēļas pasūtiju kosmosam.
  Stulbi ka nejauši saplēsu dušu.
  Toties sajūtas šobrīd ir fantastiskas, ķermenis ir apmulsis un laimīgs un man beidzot pieleca, ka nevaig to tā nodzīt.
  Bet pati esmu iedvesmota un tik daudz ko gribas darīt un nezaudēt fokusu darāmajam.
  Februāri gan ņemšu bez alko, vismaz gada īsākais mēnesis, to tak jānoturas.
  
• 0 rakstair doma

• 26.1.15 02:31
• Izmetu no draugiem lasītāju, lai abonētu feitas kleitas alterego. Es domāju tas ir kompliments.
  
• 2 rakstair doma

• 26.1.15 12:56
• Bet vēlēšanās atstāt skatuves kārbu pilnīgu tukšu jums nekad nav radusies?
  
  Mēs esam par to diskutējuši ar studentiem, kas iecienījuši kā objektus, piemēram, dzotus Bolderājā. Tas pats ar Getliņu izgāztuvi – met iekšā, ko gribi, puse stāsta jau ir izstāstīta. Tādas vietas ir jaudīgas, bet problēma ir tā, ka tās ir pārāk universālas. Tas par tukšo skatuves kārbu. Kas der visam, neder nekam. Uzbūvē metāla žogu – un spēlē jebkuru Čehova lugu. Uzliec uz skatuves stūri, kas veido trīsstūri – tas strādā uz pilnu klapi. Bet man gribas konkrētu, tavu subjektīvo stāstu. Kuram tikai tu vienīgais esi autors.
  
  http://www.arterritory.com/lv/teksti/intervijas/4339-man_vienmer_bijis_svarigi_sevi_pasargat_no_rezisora_versijas/
  
• 2 rakstair doma