28. Decembris 2014

• 28.12.14 11:39
• Beidzot eju gulēt.
  
• 0 rakstair doma

• kā caur pelniem
• 28.12.14 18:13
• no deviņiem vakrā līdz sešiem no rīta nospēlēju dj setu, uzturot to uz nepārejoša haest viļņa. šobrīd neaptveru kā to paveicu, atmiņa neuzmeta.
  dziesmas grupējās tematiskos pušķos un sajūtu sērijās un kaut kādā ziņā laika mašīna aizveda mūs astoņus gadus atpakaļ.
  dejojām, smējāmies, pēdējā viesu maiņa notika puspiecos no rīta, kad ieradās arī mana pašreizējā kolēģe A.
  negaidītā kopābūšana bija iepriecinoša un pareiza.
  tik ļoti cilvēkus vienot var vienīgi kāda kopēja smalka sajūta, ko visvieglāk var manifestēt mūzikā un iespējams acu skatienā.
  no rīta ar M aizstreipuļojām līdz viņa birojam uzpīpējām un cauri sniegotai rīgai atbraucām uz kdambi. sakņupuši apskāvienā, ar cigaretēm pie krāsniņas beidzot izrunājām to visu, ko iespējams vajadzēja nolikt jau sen, vismaz man saslēdzās visas sajūtas tā, ka tas ir pagājis. patiešām ir bijis, tas nav izdomāts, bet tālāk tam vairs nav vietas. mani neķer viņa aiz greisirdības saplēstā vīna glāze. ķermeņa šūnas atpazīst viena otru, bet sirds aptur rokas un tālāk par glāstu nekas nav iespējams un sastings kaut kur starp mūsu atmiņām, realitāti un iedomām.
  tomēr tā bija skaista saruna, ko tik es nebūtu atdevusi par to pirms astoņiem gadiem, bet katrai lietai ir savs laiks un tas ir tāds kāds tas ir.
  reizēm man šķiet, laiks ir vienīgā atskaits sistēma, pēc kuras var mērīt jūtas, bet varbūt tieši laiks tās izdzēš, lai uzsvērtu katra mirkļa zūdošo svarīgumu, lai pēc tam nevajadzētu teikt, ka re kā nepamanījām.
  ja mīlestība ir, to nevar nepamanīt, var sev melot un tēlot traģikomēdijas varoni, jo no malas tas izskatās tik skaisti draugs mans pajaco.
  tas kas ir, tad kad tas ir, varbūt arī pavisam parasts, bez ārēja skaistuma un teatrāluma. /mīlestība ir darbības vārds, kā teiktu kāda mana draudzene/
  ardievu manas mīļās drāmas.
  
• 4 rakstair doma