20. Decembris 2014

• 20.12.14 18:54
• ārprātīgs nogurums, bet jāsavācas un jāpastrādā.
  diezvai šķērsošu mājas slieksni talāk kā tas nepieciešams pastaigai ar sunci. mazliet žēl, bet cik var kāpt pāri nogurumam?
  šorīt bija burvīga rītausma, tāda sajūta, ka diena uzplauka. vienu brīdi, kad bērnu mājā balītes dunā atvēra virtuves durvis caur logu iemirdzēja tik apžilbinoša gaisma kā prožektors. tas viss gada īsākajā dienā un tikai tagad pa īstam apzinos, ka viss īsākā diena ir vistumšākā diena, kādreiz tādu kopsakarību nesaslēdzu.
  
• 0 rakstair doma

• 20.12.14 19:37
• kad piektdienas rītā ar G. un I. stāvējām uz balkona un G. jautāja, kāpēc viņi to visu turpina? mašīnas, tramvaji un cilvēki pašsaprotami un pārliecinoši devās savās dienas gaitās un kļuva tik nepanesami sajūtama tā inerce, kas piemīt dzīvības turpināšanai. pašsaglabāšanās, pielāgošanās. daudz stiprāki instrumenti kā nāvei.
  kad tās pašas dienas vakrā nācu pa talsu ielu pēc vello, kas piesiets pie bērnu mājas, gribējās raudāt no tā cik ļoti gribas dzīvot, cik ļoti dzīva varu justies, pat neņemot vērā ka pēdējā laika notikumi ir daudznozīmīgi un nemaz nav dalāmi plauktiņos laimīgie un nelaimīgie.
  tas gājiens uz un no teātra bija spēcīgs, jo gāju pa ielu, kas vēl pirms gada bija mana suņa staidzināmā iela, tuva un pazīstamā kā pašas āda, tagad biju atbraukusi no pilsētas otra gala uz īpašu notikumu.
  pirmais cēliens neatstaja nekādu iespaidu un gribējās jau iet prom, bet saņēmos palikt un saņēmos neierakstīt cibā, ka iespējams pie vainas paģiras un nogurums, bet esmu vīlusies. tad otrajā cēlienā notika TAS. iedarbība bija kā viegls sārms, kas pamazām iesūcas zem ādas un apdedzina. pēkšņi saslēdzās visi mazie stāsti, mūzika, aktieri un tagad man vaig to mūziku un nezinu kur to dabūt.
  brīnišķīgs aplis sanācis, sākt gadu ar izabelas istabu un noslēgt ar tumšajām alejām.
  
• 1 rakstair doma