16. Novembris 2014

• 16.11.14 22:25
• Spēlējām labirintos ar pilsētu un tās sabiedrisko transportu. Vilcieni no mūsu stacijas negāja un jubilejas līnija bija slēgta. No rīta centra viezienā tas bij itin jautri, bet vakarā mājup tumsā, lietū, nogurušām bij grūti orientēties visā transporta kopainā ar vilcienu, dla un autobusu, pat tajā iekāpām nevis parastā, bet palīgreisā, kurš nu man šķiet veda kur lūdz, pats sev sabalansējot maršrutu tā lai katru nogādātu kur vajag. Londonas sabiedriskais transports un svētdiena vienmēr ir jautri.
  
  Esmu par aizspriedumainu, lai pati no brīvas gribas apmeklētu ko tādu kā karali lauvu. BET liels bija pārsteigums par izrādes kvalitāti. Tas izpaudās precizitātē un atdevē. Apbrīnojami kā tas viss krāšņums nekļuva banāls un bija atstāta vieta skatītāja iztēlei, radot diezgan naturālu kopiespaidu. Nespēju izmukt secinājumam, ka tā režisore, kad uzveda pīteru penu dailes teātri, to nošpikoja no karaļa lauvas, bet ļoti vājā un primitīvā līmenī, BET tur bija ko nošpikot vai iedvesmoties, izvēloties smalkāku lugu, ne tik klasisku stāstu utt., pat pīteru penu varēja uztaisīt labāk, ja nešpikotu tik truli.
  
• 1 rakstair doma