10. Jūlijs 2014

• 10.7.14 00:25
• Beidzot mierīgi un godīgi parunājāmies ar māsu.
  Vislaik jāčeko līdzi, lai nejauši neaizvainotu un jāliek saprast, ka mans mērķis nav viņu kā speciāli aizskart utt..
  Bet kad tam posmam ir tikts pāri var runāt kā ar draugu.
  Vispār dažkārt ahujeķ, ko mēs paši sev savā galvā daram!
  
• 0 rakstair doma

• 10.7.14 14:13
• laikam dzīvoju kādā jocīgā pasaulē, jo izsenis mani kursbiedri, gan vīrieši, gan sievieši sabiedriskās vietās ir adijuši, tamborējuši, nekad nebija ienācis prātā, ka tas ir kas īpaš, drīzāk asprātīgs veids kā pavadīt garlaicīgas lekcijas.
  tas gan bija pirms desmit gadiem, bet atieksme nav mainījusies, kā par normu pieņemts tā palicis.
  
• 1 rakstair doma

• sagurums vai ?
• 10.7.14 14:58
• šodien ir izniekotā laika diena.
  kaut kas ir izdarīts, nav tik traki.
  uzvarēti atkal jauni labirinti, lai aplietu augus, iesēta citronzāle, atdots mazprojekts skaņoties.
  tagad vajadzētu kancelēt internetus un pievērsties autokadam, bet izskatās, ka uz to jāizveic prāta labirinti, bet kā jau pieredzēts, tie ir uzveicami, tikai laiks tērējas.
  nu ko pārcelšos uz māmiņas apartamentiem, jo tur internets nav pataisno savā kompī atverams, ir iespēja jau tagad nogādāt dz.d. dāvanu un noslēpt + pats galvenais tas ir patīkami tuvu veloceliņam uz jūrmalu, jo rīt izveikšu tripu uz piņķiem. no sākuma pa veloceliņu līdz babītes stacijai un tad caur babīti pa lielo riņķi uz piņķiem. tikai un vienīgi lai nokļūtu salonā objekts.
  
• 2 rakstair doma