22. Maijs 2013

• 22.5.13 00:08
• pirms četriem gadiem bijām dabujuši mājā savu uz jomas ielas notriekto 6 mēnešu veco bokseru kucēnu, joprojām sauktu par gravīru. labi ka šoferīts lacīgi paspēja nobremzēt un sunēns tika cauri ar lidojumu, nobrāztu sānu un izbīli. grafčikam bija licies, ka vajag joņot līdzi uz rīgu aiz brālēna un manas mammas mašīnu.
  savukārt satraucošais notikums deva pirmo impulsu bērnam, kurš manā vēderā spraukties pasaulē.
  visu nakti gulēju piekļāvusies sunim un glaudīju viņa samtaino galvu un cerēju, ka nav nekādu iekšējo asiņošanu. tas lika novērst domas no bioloģiskajiem procesiem, kas nepatīkami traucēja nakts mieru.
  
  tālāko slinkums rakstīt, jo viss bija ļoti pozitīvi, kas beidzās nākamā dienā pēc laimītes atrašanas ceriņos pie lielupes, gaidot vecmāti, kura pēc pieredzes nesteidzās, gulbju vērošanas, helēnas satikšanas uz dzemdību nama kāpnēm un visai veiklu, bet nogurdinošu procesu ar mazas jaunkundzes ierašanos pasaulē 22.05. šķiet astoņos vakarā.
  
  tas tikai apliecina velreiz to ka viss notiek vienīgajā pareizajā veidā un īstajā laikā
  
  un tajā dienā nevarēja ienākt prātā ne domas ne idejas, kas ar mani būs noticis līdz šai dienai četrus gadus vēlāk
  
  prozit!
  
• 4 rakstair doma