7. Septembris 2012

• 7.9.12 10:23
• cigarete ir sākusi garšot pēc rudens
  pēc ilgiem laikiem, nākot no bērnu mājas, sajutos patiesi nelaimīga, tā līdz sirds dziļumiem. no sākuma es vainoju viņu, tad mājas svētību un tad atcerējos, ka laime ir kaut kas iekšējs, kas nāk no labas fiziskas kondīcijas, no ticības rītdienai, no cerībām uz gaišu nākotni, no pašpārliecinātības, no tā ka vari ieiet veikalā un nopirkt ēdienu, kad esi izsalcis.
  tas ir kā skolas laikos skriet garo maratonu 3km, pie otrā km vai dažreiz jau pusē sāka durt pakrūtē un sāpēs kļuva arvien nepanesamākas, līdz sasniedza virsotni un tad pārgāja, galvenais bija neapstāties. ja izturēja to pašu smagāko brīdi un iestāstīja sev, ka nesāp, maratonu varēja uzskatīt par noskrietu, ja nē līdz galam nācās soļot, skrienot pa maziem gabaliņiem un sāpes nepārgāja līdz pat matemātikas stundas beigām.
  
• 7 rakstair doma