13. Novembris 2008

• kāds par to visu jau sen bij domājis un rakstijis:
• 13.11.08 17:53
• " Celtniekiem visērtāk būtu būvēt garas un taisnas mājas? Lūdzu! Būvēsim visgarāko Rīgā, Latvijā, Baltijā, Eiropā. Ja atsevišķa sekciju nobīde atgādina sīkus melus un noslēgtie 9 stāvu ēku pagalmi nespēj reāli humanizēt dzīvojamo vidi, realizēsim pašu radikālāko brīvo plānojumu, atbrīvojot iedzīvotāju skatienu.
  Ja katra ceturtā ģimene vēlas apstrādāt zemi savas mājas tuvumā, varbūt atvēlēsim pirmā stāva iedzīvotājiem telpiski un juridiski nofiksētus zemes gabaliņus pie savu dzīvokļu logiem - kā kompensāciju par pirmā stāva trūkumiem.
  Ja jau iedzīvotāji cenšas dažādi pārbūvēt lodžijas un izmantot tās pēc saviem ieskatiem, - varbūt ļausim viņiem to darīt! Piešķirot lodžijām izsteiktāku ierāmējumu, nedaudz samazinot to skaitu, ikviena iedzīvotāja darbība lodžijā - pat izžauta veļa - var pārvērties par "gleznu", par akciju, par sociālu mākslas darbu.
  Jaunie dzīvojamie rajoni, ja tajos nav īpašas dabas dāvanas, šķiet daudz interesantāki celtniecības stadijā, kad acu augstuma līmenis aizņemts ar dažādām būvkonstrukcijām, zemes kaudzēm, celtniecības tehniku, toties pēc labiekārtošanas pabeigšanas tie parasti kļūst bāli un sterili - līdz paiet gadu desmiti, kamēr ieaug iedzīvotāju iestādītie koki.
  Varbūt šo tukšo periodu iespējams aizpildīt ar celtniecības konvejera brāķa atbirumiem, sabojātiem mehānismiem? Izdrupumi un plaisas no vienas puses liecina par zemu tehnoloģiju, bet no otras - ar savu amorfumu un mīkstumu neitralizē pāreju no cietās mašīnu pasaules uz cilvēka organisko pasauli. Par vēlīnā funkcionālisma vērtīgāko iezīmi varētu kļūt neviltots patiesums, kurā atspoguļojas ikdiena."
  H. Lediņš "Dzīvojamā vide postfunkcionālajam cilvēkam"
  
• 0 rakstair doma