Vår tid er nå
Vår tid er nå
29. Maijs 2007
- un tad bija tā
- 29.5.07 00:54
- izčekojušies no viesnīcas mēs izgājām pilsētas ielās un gājām, gājām, gājām un nebij īstas jēgas nekur iet līdz sapratu, ka tas ko man gribas ir vienkārši nopirkt pudeli vīna un izdzert šajā pilsētā. ielas bija svēdienīgi tukšas, kaut ari pirmdiena, bet kādi tur baznīcas svētki. tomēr pēc kādām daudzām cigaretēm uz soliņa kanāla malā mēs cēlāmies un viņš atrada vīna veikaliņu un vīnu un mēs gājām uz parku pie botāniskā dārza un lieti noderēja mana māka to vīnu dabūt vaļā ar biroja atslēgām un saules briļu kājiņu. apsēdušies mēs malkojām gardo dziru un tad no kanāla izkāpa pīļu māte ar veselu bērnudārzu (silītes grupiņu), bērnu dārzs bij ļoti drošs un draudzīgs tas lika mums justies neerti bez cienasta un palīgusi naudu diedzu ko kājas ness pēc maizes uz kafē, kur lilija bij tikko pirkusi ūdeni, bet mani tur atšuva (līdznešanai nē)izpratināju kur tad to maizi var dabūt līdznešanai un apskrēju pusskvartālu, bet dabuju un pamazām sāka pilināt lietus un es skrēju atpakaļ, jo likās varu ko nokavēt un tad mēs pabarojām pīles lielās un mazās un kaija inspekors vēroja visu baļķa gala, lai būtu kārtība un dzērām vīnu.
Un tad sāka līt varbūt mans mūža nozīmīgākais lietus. visi trīs saspiedāmies zem koka un viņš izvilka mp3 austņas ar franču dziesmu kurai aptuveni bij tādi vārdi, ka var noslīgt emociju plūdos, bet nevaig to uztvert personiski, bet kā lai to visu neuztver personiski un lietuss lija un lija un lija un lija un bija vīns un cigarete un vīns un cigarete, cigarete, cigarete, cigarete un vīns un likās tūlīt pārstās, bet paspējām vien izmest tukšās pudles un noslēpties darboties pārstājušā strūklakā, bet lilija zem koka tālāk un spītīgi nenākt pie mums. mazliet trūka vel vīna un lietus tik lija un lija un lija un man liekas mēs katrs sapratām ko mēs šai pasaulē mīlam vīngi cik varbūt grūti dzīvot ar to, bet vēl grūtāk bez, jo tie esam mēs paši.
kad lietus aprima uz mirkli iesprukām klīrīgajā kafejnīcā, kur nedeva maizi līdznešanai un viņi ēda pusdienas un dzērām konjaku. protams es lāga vairs neaceros kā nokļuvu līdz lidostai, jo pamodos no uzbužinājuma, kad snaudu pie iekāpšanas ļočenē :)
bet tagad ir kaut kā vieglāk, skaidrāk un iespējams godīgāk pašai pret sevi.
lietuss nolijis
un rīgā silti silti
-
Mūzika: dziesmiņa no pastkastes
-
0 rakstair doma
- Vieta, kur sen neesmu bijusi:
- 29.5.07 15:47
eh "vārnu" māju tīrumi
-
Mūzika: mumbai theme tune
-
1 rakstair doma
