- 29.8.20 06:37
-
Ir vecāki un ir sabiedrība. Es varu audzināt, cik gribu, bet pienāk brīdis, kad bērns nokļūst sabiedrībā (dārziņš, skola, jebkas "ārpus mājas") un tur sākas mazcilvēka paša saskarsme ar to, kas nav viņa ģimene - līdzcilvēkiem. Nu, un līdzcilvēku saskarsme ar mazcilvēku. Tūkstots un viena vērtība, ieskati un rīcības (vai nerīcības) no kurām bērns apgūst, ka ne visi cilvēki apkārt ir "kā ģimene", jo, nu, viņi nav "ģimene". Pieprasīt, lai vecāki iegroza savu bērnu ērtu visām tantēm un onkuļiem ar viņu diezinkādām idejām par to, kam un kā ir jābūt, ir absurdi un idiotiski. Tur pašām tantēm un onkuļiem jākomunicē savs redzējums (un tālāk vecāki gan jau aprobēs jauniegūto informāciju, atbilstoši tam, kādi ir ieskati ģimenē).
Jeb citiem vārdiem sakot - frāzei "ģimene, audzini savu bērnu" es spļauju virsū kopš tā brīža, kad dēls, atnākot no dārziņa, paziņoja, ka ar rozā zīmuli nezīmēs, jo tā esot meiteņu krāsa.