- 26.8.20 10:02
-
Es esmu cilvēks, kas nezina, kā apieties ar bērniem, turklāt arī nekad nav vēlmes ar viņiem ņemties. Sociālās situācijās, kur kāds bērns sāk pārkāpt manas robežas, esmu bijusi diezgan bieži. Divi varianti, kā esmu tikusi galā:
a) pasaku bērna vecākam, ka man traucē - šis ir nostrādājis praktiski vienmēr, turklāt mēdz darboties ilgtermiņā, jo nākamajā situācijā vecāki atceras, ka es neesmu par bērnu uzmanību sajūsmā un savāc jau pie pirmajām robežu pārkāpšanām, un man pat nekas nav jāsaka;
b) dodos prom no tādas situācijas - šis ir noticis precīzi vienu reizi, kad variants a nenostrādāja.
Man šķiet diezgan neparasti, ka pieaudzis cilvēks, kā tu apraksti, sēdēja, cieta un kaunējās, un viņam neienāca prātā viselementārākais variants a. Esmu novērojusi, ka visādi saviesīgi pasākumi bērnu vecākiem parasti ir atelpas brīdis, jo apkārt ir pietiekami daudz citu pieaugušo, no kuriem daudzi labprāt paši iesaistās komunikācijā ar bērnu un paņem uz sevi daļu tās hiperaktivitātes. Apzinoties, ka es šajā ziņā esmu īpašais "bērnunīdējas" izņēmums, negaidu, ka vecāki paši man no acīm nolasīs diskomfortu, ja neko neteikšu un klusējot cietīšu.