vispār jau es nemēdzu čatot. ar viņu mēs runājamies, smejamies, draudzējamies dzīvajā nevis virtuālajā realitātē. Tas bija tikai viens tāds periods, kad sarakstījāmies i-netā, aptuveni laikā no mūsu otrās līdz piektajai tikšanās reizei... un nu jā, mēs nonācām pie jautājuma, vai gadījumā nav tā, ka mūsu starpā viss jau nav izrunāts!? vēl joprojām ik pa laikam tiekamies, ejam kopā izklaidēties... vnk tas, kas pietrūkst ir tā sajūta. nu es nemāku izskaidrot, bet varbūt es vnk esmu pie viņa pieradusi...