![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
21:04 - bija doma. vairs nav.
Šodien tā skumīgi ap sirdi sametās, kad es aizdomājos par situāciju,kas ir radusies. Pirms pāris mēnešiem iepazinos ar puisi, ar kuru kļuvām patiešām labi, tuvi, patiesi draugi. Mēs bieži apmainījāmies ar izjūtām, emocijām, pieredzi. Mēs varējām tiekties uz labāko draugu statusu. Mēs runājām par visu, par visiem, par sevi- viņš par mani zināja/zin visu. Bez izņēmumiem, jo ja viņš ko man jautāja- es atbildēju atklāti un viņš tāpat. Ideālā draudzība. Taču nu jau kādu mēnesi vai par ilgāk es vairs nesaņemu ne mazāko ziņu no viņa. Ja pati ko viņam pajautāju, uzzvanu, nosūtu- atbildi es saņemu, taču tas nekad nenoved līdz ilglaicīgām sarunām, kā tas bija agrāk, kad līdz 03.00 AM varējām runāties par visdažādākajām lietām. Man ir daudz labu draugu, kas arī man mēdz ik pa laikam savu sirdi izkarīt, un kuri vislabprātāk arī uzklausa mani, bet viņi neviens nav tādi kā viņš. Un nu tas mani skumdina. Jo man viņa pietrūkst...