šādās reizēs es uztraucos tikai par vienu cilvēku. zinu, ka negaisa naktī viņš dzēra, jo satika netīšām mani. Bet ar viņu nekas nenotika. viss aiz loga saulains un nemainīgs, tā bija tikai nejaušība... Kaut patiesi spētu lūgt, lai šādas tikšanās nekad vairs neatkārtotos...
"Tad līdz nākamajai dzīvei." Apņemšanāš tikpat gaisīga kā mūsu jūtas pirms vairākiem gadiem...
Es tomēr vēlos zināt, kas ar viņu notiek, vēlos sadzirdēt, ka viņs ir laimīgs. Manī ir vēlme viņu pasargāt, kaut saprotu, ka neesmu par viņu atbildīga, kaut saprotu, ka mans tagadējais vīrietis ir tas, ko visu mūžu esmu gaidījusi. Bet šī sajūta, šis kārdinājums... es klusēju un ceru, ka tas pazudīs līdz ar viņa jauno mīlestību. Zinu, kā manai dzīvei jārit tālāk, kā manai sirdij jājūtas, tik... nepakļāvīgas ir atmiņas un nekontrolējamas ir iespējas netīšām satikties, kaut arī dzīvojam katrs savā pasaulē... Un kārdinosi ir nevis nemanāmi paslīdēt garām, bet tuvoties un uzrunāt viņu, kaut arī izjūtas pēc tam ir nostaļģiskas...
Es vēlos, lai visi man tuvie cilvēki ir laimīgi. Tikai tad es pati patiesi būšu laimīga. Man bail viņam to teikt, jo tas viņam pierādīs, ka joprojām kaut ko pret viņu jūtu, tāpat kā viņs pret mani...
Lūdzu, lūdzu!
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}