Ah, tango nostalgie... kaut man ļautu nomīdīt atmiņas un padarīt šo deju par ikdienišķu parādību savai tagadnei, lai nav jājūt šermuļi katrreiz, kad dzirdu tās ritmus. Lai nav jājūtas vainīgai par to, ka šie šermuļi ir patīkami!
One more dance? Avec tois mon amour...
Līdz ko izjūti bailes to pazaudēt, tā tu to pazaudē. Izrādās, ka tas attiecas ne tikai uz cilvēkiem...
Šodien no draudzenes uzzināju, ka mans bijušais nolēmis kļūt par mācītāju. Un viņa teica: "Tu arī daļēji esi pie tā vainojama."
Pēdējā sarunā viņš man lika noprast, ka viņa dzīve ejot uz augšu, ka daudz kas esot mainījies, bet es nospriedu, ka viņš beidzot ir atradis kādu citu. Cik šausmīgi, ka sievietes zaudēs tādu vīrieti. Ja vēl viņš būtu luterānis, tad es saprastu... bet viņam tik ļoti nepiestāv katoļu celibāts. Viņš ir tas, kas mani visbiežāk apciemo manos erotiskajos sapņos, jo viņa aura šai jomā, šķiet, joprojām manī ir visspēcīgākā... Nē, es nespēju to pieņemt.
Es laikam sapratu, kāpēc viņa izdarīja pašnāvību. Atrada dzejnieku, lai kļūtu par viņa Beatriči, un nomira, lai viņš neredzētu, kā viņa noveco, lai mūžībā ieietu tāda, kāda viņa ir tagad.
"Manās krūtīs ir puķe,
bet tu to neredzi, jo esi tālu..."
Pēc vakardienas darba krīzes uz Desktop esmu uzlikusi bildi, kur viņš mani ir apskāvis, paslēpdams gandrīz visu mani savā azotē. Ir redzams tikai mans rudais pakausis. Lai jau domā, ka esmu rozā iemīlējusies. Šis attēls mani pasargā no darba stresa.
Esmu paslēpta viņa azotē un man pie kājas vadības ērcīgās piezīmes par lietām, kas uz mani neatiecas.
Piektdienas naktī siltajā lietū izpeldējos. Gaišās zibenss svītras debesīs iespaidīgi apgaismoja ielas. Skrējām ne tikai mēs, bet arī žurka pāri ielai...
Gulēju pie atvērta loga. No rīta pie gultas ieraudzīju beigtu melnu putnu... nespēju saprast, kā viņš tik tālu varēja nokļūt... Pat šķita ticamāks tas, ka viņš no manām slapjajām drēbēm izpilējis, nevis pa logu iekšā ieskalojies.
baisi, šķita, ka ir noticis kas ļauns, jo vakardienas negaiss arī bija pārsteigums pēc saulainās dienas... bet tālākā diena bija ierasta, tik nespēju aizmirst...
Pils parks, koki, zaļas lapas, putni dzied. Viss it kā skaisti, tik tāda dīvaina smaka, gandrīz nelabumu izraisoša. Pie urdziņas maiss! Ap to lido mušas. It kā jau skaidrs, kas tur būtu jāierauga, bet acis tomēr ziņkārīgi meklē pierādījumus... Tie nevarēja būt kaķēni, drīzāk maisa forma un vietām redzamā spalva atgādina lielu melnu kaķi, bet varbūt kaķene ar saviem mazuļiem.
Pirms pieciem gadiem pie manis raudādama pieskrēja kaimiņmeitene, jo viņas patēvs bija sametis maisā viņas kaķeni un jau vairākas nedēļas vecos kaķēnos, lai dotos slīcināt uz Liepājas ezeru... Toreiz es tikai mierināju... īsti nespēju just līdzi. Dīvaini, jo biju redzējusi mazos kaķēnus, biju tos turējusi rokās... bet tagad man gribējās būt klāt un apturēt svešinieku, kurš met upē maisu ar dzīvu, nemierīgu saturu...
Kāds ir šis cilvēks, kas seklā upītē gatavs iemest kaķi, nedodams tam iespēju izdzīvot, nedodams iespēju nomirt nemokoties... tam maisam pat nebija iespējas pilnībā pazust zem ūdens - tik sekla bija šī urdziņa...
Nedaudz baisi. nevaru saprast, vai tikai cenšos sevi pārliecināt, ka viņu mīlu, jo tā būtu vieglāk...
Pēc draudzenes kāzām vispār biju izsista no līdzsvara. Es nespēju aizmirst, cik labi tur bija bez viņa, cik labi tur bija ar citiem, es jutos tik brīva.
Un tad vēl Pagātne sāk nedaudz kāpt uz papēžiem. Dīvaini, ka tomēr ir jūtas, kas saglabājas pat tad, ja pāri gājuši gadi... un tas traucē turēties pie tagadnes... Tik spēcīga ir vēlme, lai Pagātne būtu laimīga un atrastu sev īsto, lai nelūkotos manos draugos un neskatītu visus manus albumus, nelasītu manu dienasgrāmatu, nemeklētu manu jauno dzīvi... Es tādos brīžos patiešām nezinu, ko domāt.
Lūdzu tikai Dievu, lai viņš sūta Pagātnei mīlestību (līdzīgi kā man; joprojam ceru, ka ir vērts vēlēties tādu mīlestību, kā man), lai ir iemesls aizlīmēt to kasti par Pagātnes stāstiem, akmeņiem ar mūsu vārdiem, mūsu fotogrāfijām, lai ir iemesls uzrakstīt uz kastes zvērestu, ka nekad mūžā to vairs neatvēršu.
Zvēru, zvēru...
Un vēl zvēru iemest viņa stikla sirdi atpakaļ jūrā, lai tā izskalojas jaunai mīlestībai!
Zvēru, zvēru...
Es tikai vēlos mīlēt to, kas man ir blakus..
Braucu šorīt ar 6. autobusu un vēroju:
Skatlogos līdzi slīdošais dzeltenais autobuss ar brīžiem garāmejošo cilvēku tuvplāniem - maza rozā ģērbta meitenīte, kas tipina līdzi vecmāmiņas steidzīgajam solim; smēķējoša sieviete pie Narvesen kioska, kuras sejā un matu sakārtojumā šķiet pausts - man nav un nevajaga Latvijas pilsonību; pret ēkas sienu atstutējies bomzis, kas paceļ uz asfalta pamanīto papīru un iemet blakus esošajā miskastē; Irbītes skulptūra ar dzelteniem ziediem klēpī; melnbaltā horizontāli svītrotā džemperī pieturā sēdošs puisis, uz kuru gribas skatīties vēl un vēl, jo viņā ir kaut kas no nesteidzīga pavasara rīta...
Skatlogos atspīd dzeltenais autobuss, un es atceros vakardienas rīta pastaigu, kad viņš nolēma tomēr iet manā labajā pusē, lai es varētu vērot gan skatlogus, gan viņu...
Tā neaizmirstamā sajūta, kad no rīta pusmiegā ir vēlme atkal iekrist pilnīgā miegā un ļaut savai zemapziņai turpināt sapni. Pussapnis jau analizē, pussapnis jau atkārto vēlreiz un vēlreiz vienu kadru un bieži nespēj turpināt, jo atzīst savu nespēju, jo neredz vēlamajā jēgu un apbrīnu, jo nesaprot, kā varēja nokļūt šādā sapnī. Pamosties ir grūti un pat nevēlami. Mani pussapņi bieži ir iestrēgšana pēdējā ainā, kura izmisīgi cenšas turpināties un atgriežas, un atgriežas, meklējot pēdējo mirkli, kuru neiztraucēja pusmiega izpratne/atklāsme, ka tas ir TIKAI sapnis...
Viņš mani beidzot noskūpstīja, kaut arī tas bija sapnī. Dīvaini, tieši četras dienas pēc tam, kad esmu no viņa atteikusies (esmu atlaidusi viņu no savām vēlmēm); viņš sāk ierasties manos sapņos, lai manī modinātu šaubas par lēmumu.
Kaut kā ir uzradusies vēlme izteikt visu, bet cilvēkiem, kurus nepazīstu un kurus nekad vairs dzīvē nesatikšu.
Njā... vakar nepratu turēt muti pazīstama vīrieša klātbūtnē ... tagad joprojām jūtos vainīga, jo iespējams esmu viņā sabojājusi jebkādu vēlmi... Man laikam patīk justies vainīgai par visu.
Muļķe...
Es vēlos atkārtot sestdienas vakaru: sēdēt piepīpētā I love you bāra un ēst tomātu krēmzupu, un spēlēt riču-raču, un zaudēt, un censties uzminēt, kuram cilvēkam no lielā pretī sēdošā bara ir Dzimšanas diena, un draudzīgi māt ar galvu, kad svinētājiem rodas jautājums – vai Viņi ir ar mums?
Bet ir jau pirmdienas vakars. Joprojām neesmu aizmirsusi rīta drūmo noskaņu... pamodos un pēc mirkļa atcerējos, ka sapnī esmu mīlējusies ar svešu cilvēku, kurš neticēja, ka patiešām izjūti orgasmu! Nolādēts, laikam viņam noticēju...
Vienmēr ir neliels mulsums brīdī, kad jāizlemj, vai atvadīties no skumjām. Savā ziņā patīkama izjūta - krūškurvī velkošā, uz augšu vibrējošā, asaru izraisoša...
Ja atvadīsies no skumjām, tad nevari būt drošs, ka vispār kaut ko jutīsi.
Bija atkal uznākusi sajūta, ka viss notiek tā, kā es to vēlos... ka man nemaz nav jāpiepūlas, bet tikai jāvēlas. Interesanta sajūta, kad daudz izprotamāka kļūst pārcilvēka ideja. It kā es vadītu parādi un visi mani klausītu, mani saprastu no pusvārda vai vienkārši tāpat paveiktu to, ko es vārdos nekad nespētu lūgt.
Un es vēlos kādam pateikties...
Paldies. Viss, kas pēdējā laikā manī rodas, šķiet labs.
Šorīt mans ķermenis imitēja aborta sāpes... it kā uzsverdams, ka es atkal akli cenšos sevi pārliecināt, ka man neviens nav vajadzīgs.
- Jā, es zinu, ķermeni, ka atkal pārspīlēju... tev nav truli jāsāp... Ir grūti atkal kādam uzticēties pilnībā! To tak saprotu ne tikai es, bet arī tu! es nevaru tev klausīt... lai kā vēlētos sajust skūpstus no rīta uz savas muguras tikpat ļoti kā tu ... es nedrīkstu steigties... kā teica mans jaukais psihologs: "viņš zina, ka tu viņu vēlies, bet, ņemot vērā jūsu sarežģīto pazīšanos, neviens no jums neuzņemsies tiešu iniciatīvu..." es viņam ticu, jo viņi ir brāļi...
Es nekur nedrīkstu steigties, ir jāļaujas straumei. vēl paies mēneši, kad klusu viens otram plūdīsim blakus... līdz kopīgai jūrai.
Muni man vairs nepalīdz... ne tā, kā pirms 4 gadiem... es varēju aizvērt acis un sekot viņas gājienam pāri neredzamajam tiltam, sajust gaisa strāvojumu no netāli lidojošā vanaga, sajust sauli un ielaist sevī lejā esošo tuksneša smilšu krāsu... blakus plūstošā zilā upe, klintis, ala. Brīdis, kad Muni saplūst ar straumi un viņu skalo uz jūru. bet tagad vairs nespēju tur atgriezties... es nespēju sarunāties un radīt dialogu ar Krka. šķita, ka ir tikai jānogaida, ka ir jānobriest, ka ir jāpiedzīvo kaut kas vairāk, lai spētu radīt, bet man šķiet, ka sāku visu zaudēt un drīz apstāšos pie nekā... esmu pārstājusi radīt, esmu ieciklējusies realitātē.
Joprojām Signe skrien pa mežu... es negribu, lai viņa izdzīvo, jo es tā nav pasaka.
Joprojām Guna ieklausās trokšņos aiz sienas un nespēj pieklauvēt pie kaimiņu durvīm.
Es nespēju. es tikai elpinu savus personāžus, lai tie nenomirtu, bet šķiet, ka tie nevēlas atdzīvoties, jo nespēju viņiem veltīt tik daudz uzmanības.
galvenais ir dzirdēt īsto melodiju...
http://www.youtube.com/watch?v=e2Ma4BvM
Lai gan uz visu var skatīties arī savādāk... nebiju to pamanījusi, jo tumšais nomāc to labo, kas bija:
http://www.youtube.com/watch?v=IdXngAB8
Kāpēc cilvēki vienmēr ir sajūsmā par tumšāko - par izturīgām un sīkstām būtnēm, par skarbiem vīriešiem, kas dara savu, par aukstām sievietēm, kas panāk savu, kas rīkojas pēc savām iegribām?! vienmēr būt stiprākai par citiem... es bieži domāju, ka esmu laba, ka nespētu nodarīt pāri, bet... nesen atkal atgriezās tumšās domas, kas apgalvoja: ja kāds nodarīs man vai man tuvam cilvēkam pāri, es nešauboties spētu viņu iznīcināt... sadurt... Jā, tieši saduršana mani domās vilina! Tas ir ļoti ciešs kontakts ar upuri, ar viņa asinīm, sāpēm.
Pie labā turēties. Domas nav darbi...
Gribētos nedaudz vieglāk slīdēt pa dzīves straumi. Gribētos nedaudz vairāk paļauties uz drošo laivu, kurā sēžu... bet nē... es cenšos visu kontrolēt, paredzēt, analizēt. Šķiet, ka esmu kļuvusi daudz sautīgāka nekā agrāk, esmu kļuvusi daudz lielāka aprēķinātāja.. ja agrāk - Kas man par to būs?! - teicu kā joku, tad tagad patiešām domāju: Kāds man no tā labums, ko es iegūšu?!
Vai tā būtu dzīves skola? Visu nomērīt...
Ziemeļmeita. Es gribētu, lai kāds mani tā sauc! Esmu bāla, klusa, auksta pret svešiem!
Izvairos no aukstā, krāsojot silti rudus matus, smaidot un mīlot tos, kuri to pelnījuši...
es domāju... mīlestība nevar rasties racionāli savelkot plusus un mīnusus, bet pašlaik šķiet, ka tieši tā es rīkojos...
Lai gan nav nemaz tik daudz to plusu, vienkārši viņš atbilst tam, ko es biju vēlējusies brīdī, kad izšķīros! Viņš ir manu divu bijušo apvienojums! Viņš izšķīrās tieši tad, kad es to izdarīju! Šīs divas sakritības neļauj man izsvītrot viņu no saraksta, viņš ir manas piramīdas augšgalā! Prioritāte, kuru testēšu jaunā gada svinībās!
Cik dīvainas ir sievietes vēlmes panākt savu!
Kaislības... es spēju ar viņu savās domās mīlēties. Es radinu savu miesu pie viņa, jo nešaubos, ka viņu iegūšu! radinu... lai gan nemaz nezinu, kā viņš pieskarsies... varu tikai iztēloties!
Racionāli izplānota iemīlēšanās... es viņam palīdzēšu! Un kad manīšu, ka viņš iemīlās, iemīlēšos pati...
"Man vajadzīgas atbildes, Dievs! man bail pašai tās izdomāt!"
Cik ļoti mēs vēlamies būt neatbildīgi par savu dzīvi! nu ja, ja jau eksistē liktenis, tad kāpēc mums lauzīt galvu? Dievam taču viss priekšā būtu jāpasaka! vai tu tur augšā vispār esi?
Jeb tu esi katrā no mums, kā dvēsele... bet tad mēs nebūtu tik ļauni un vientuļi!
"Es viņu pat nepazinu. Viņa ienāca manā dzīvē pēkšņi - viņu iepriekš biju redzējusi, bet tad viņa saslima un viņa pārvācās uz mūsu mājām. man nekad nav patikusi vecu cilvēku smaka... un kad es to pateicu savai mātei, viņa man iesita pļauku! tāpēc vecmāmiņa man asociējās ne tikai ar smaku un svešumu manā mājā, bet arī ar aizvainojumu un sāpēm... un asarām. es dusmojos par to, ka pēkšņi vairs neskaitījos visvājākā, kas būtu jāaizstāv... es vairs nebiju vismīļākā. vismaz man šķit, ka vecmāmiņa ir vainojama pie šīm izmaiņām... es nekad viņai nepiedevu, nekad nerunāju ar viņu, nekad negāju viņas istabā, vismaz labprātīgi nē!"
Tālākais norisinājās gana nežēlīgi! tad, kad vecmāmiņa nomira, Darjai bija jāpārvācas uz viņas istabu, jo viņa jau bija gana izaugusi, lai nedzīvotos ar vecāko brāli pa vienu istabu! smaka vēl nebija pazudusi un Māte aizliedza katru dienu vēdināt istabu, jo ārā bija barga ziema! Darjai šķita, ka viņa piesūcas ar visu, kas no vecmāmiņas šai istabā bija palicis, un jo īpaši ar viņas smaku... Mantas, drēbes... viss smirdēja pēc vecmāmiņas.
Vienu nakti Darja vēma un viņai šķita, ka viņas ķermenis tādā veidā cenšas atbrīvoties no vecmāmiņas istabas smakas, atmiņām, rēgiem. Darja vienmēr bija izvairījusies no šīs istabas, bet tagad šī istaba pirms pārveidošanās cenšas saglabāt savu mirstošo esību viņas ķermenī! un Darja zināja, ka nekad līdz galam nespēs izvemt no sevis visas šīs paliekas!
pamodos tādā augstumā, lai redzētu pliko koku galotnes un lidojošas vārnas. Debesis gandrīz neeksistē, vien pelēcīgs bezgalības baltums. Brīžiem šķiet, ka manā vēderā ir šuves, kuras stiepjoties plīst. Tās ir sāpes, kuras pamodināja...
Navigate: (Previous 20 Entries)