upespeerle -

tikitonaš jau gandrīz divi naktī. to ka ir sesija un pie tam vēl to, ka tā drīz vien būs čuššš, esmu apjēgusi jau sen. BET.. kapēc smadzenes to, ka šī ir pēdējā iespēja nedaudz tām pakustēt un vairāk pamācīties, nespēj pieņemt? mājās dirnu jau veselu nedēļu un pierakstus vai kādu mācību grāmatu atveru labi ja uz kādu stundiņu, pārējā laikā.. liekas, ka laiks būtu liederīgāk iztērēts, ja es prosta būtu blenzusi griestos..
to, ka kko vajadzētu mainīt dzīves uztverē, apzinos.. bet liekas, ka teiciens "vecam sunim jaunu triku neiemācīsi" ir patiess..
mainīties ta negribās..

gluži kā ēna seko tā sajūta,ka beigās tak tomēr viss būs labi..