upespeerle

There is nothing called love. There is crush and there is admiration, there is infatuation , there is dedication and then there is obsession. But love? Nothing like that!
- Vani

and i know
this moment
will last for ever
the truth
inside me
even if you'r not here
even if i smile
in heart
i know
i've lost you
forever

nezinu vai tas ir no sesijas vai arī no kāda cita parametra, bet tiko novilkās dažas dziesmas, un..

.. mana mūzikas liste ir kļuvusi par 1422 dziesmām jeb 94:29:33 laika vienībām bagātāka ar dziesmām no repertuāra worlds greatest love songs..

apnicīgi kādu laiku nebūs

ja es Liktenim nepatīku, tad viņš tiešām ir atradis vispiemērotāko veidu kā man to pateikt.. pēdējā laika viss izslīd starp pirkstiem un liekas ka esmu palikusi pilnīgi viena

"..
Man šķiet, ka es nāvīgi saslimu
Jau todien,
Kad piedzimu." (Marins Soresku)

būdama slima ( angīna, temperatūra, klepus) ārstēšanās nolūkos izvelējos klausīt padomam un ārstēties ar iekšīgām šņabja kompresēm..
rezultāts.. pēc trešās glāzītes jutos pilnīgi skaidrā un svaiga kā gurķītis.. žēl tikai ka šis iznākums bija īslaicīgs.. tagad esot mājās, celsija skala termometrā rāda 39 grādu atzīmi un klepojot ir tāda sajūta ka pie reizes ārā iznāks ne tikai plaušas bet sirds un citi iekšejie orgāni =/

laiks skrien un dienas tam līdzi. kaut kas mainās bet cits atkal paliek pa vecam. un nevar saprast ko domāt ko just.. pārāk grūti ir domāt par vēl kādu tev blakus, ja gandrīz visu mūžu esi bijis viens. bailes un neziņa. cerēt ka viss nokārtosies vai izbeigt to pirms viss vēl sācies, pirms kāds tiešām cieš no tā, no nezināmā..

"mēs ienākam šajā pasaulē, lai meklētu izeju"

cik viss tomēr ātri mainās.. vakar jutos superīgi, viss bija labi, bet šodien jau gribas iet kkur izkliegties!
nespēju tā dzīvot! gribu lai viss būtu kārtībā un labi!! bet kā vienmēr.. tiko sajūties kaut nedaudz labāk tā uzreiz kkas atgadās un viss ir kājām gaisā.
gribu izrauties! gribu aizmukt!

galvā tik daudz domu jaucas. tik daudz jautājumu.. kam teikt jā, kam teikt nē? ko paturēt, ko aizmest? ko saglabāt, ko dzēst? ko izdarīt, ko noklusēt?
dzīve tik tiešām ir noslēpumaina un dīvaina. tajā ir tik grūti orientēties..

beidzot saņēmos un sāku "vilkt" no dc mūziku. man atkal ir manas mīļās dziesmas!

"pasmaidi par dzīvi, jo viņa jau neies par tevi raudāt.."

pastaiga mežaparkā, pelde jūrā vērojot saulrietu un foršas melodijas, kas izplūst no ģitāras, gaidot transportu mājās.. diena pēc darba pavadītā superīgi. jūtos milzonīgi nogurusi, bet tik silta un patīkama sajūta sen nav bijusi.. =)

dzīve gan ir pārsteigumiem pilna..
es pat īsti nezinu kā to lai apraksta vārdiem. tik daudz sajūtu iekšā jaucas un burbuļo. jūtos kā mazs bērns kas ticis konfekšu veikalā.. smieties vai raudāt? jo var jau tikai paskatīties.. tāpat beigās neko nedabūsi..

"living is not for me.. i have been created to exist not to live.."

kapēc.. kapēc tā..? tiko jūties labi un liekas ka viss ir nokārtojies un dzīve ir skaista un viss ir labi, jānotiek kkam tādam..
bet laikam tāda ir mana dzīve.. ja jūtos slikti, tad visiem pārējiem ir labi.. bet tiko es saņemos un sāku skatīties uz visu pozitīvi un mīlēt dzīvi.. tā varat gaidīt nelaimi..
patiešām nesaprotu.. vai tiešām es tik daudz negatīvas enerģijas būtu izlaidusi kosmosā, ka tas tagad nāk atpakaļ nevis pār manu galvu bet pār man tuviem cilvēkiem..
gribu būt tikai dienu atpakaļ.. viena citādāka darbība.. citi vārdi.. un viss būtu izvērties daudz savādāk..
bet tagad tik neziņa galvā un satraukums sirdī

slinkuma dēļ nokavēts mirklis.. pa logu spīdēja žilbinoši apaļa poga.. jā, pilnmēnes..tā vien gribējās siltāk apģērpties, uztaisīt melno tēju ar pienu un iziet ārā pasedēt un uzpīpēt, bet ko daru es? sēdēju istabā un blenzu zilajā ekrānā. (īpaši jau nenožēloju.. noskatījos "draugus" un vēl "renegātu") un tagad kad beidzot esmu saņēmusies.. še tev! ir savilkušies mākoņi un vienīgais kas liecina ka kaut kur tur ir apaļais mēness ir blāvāki padebeši.. dusmas pašai uz sevi! jācer ka rītnakt būs skaidrs laiks.. vai arī jāgaida līdz nākamajam mēnesim..

kad darbā ir jādara kaut kas monotoni un tik vienkārši, ka ievnīgā lieta pie kā ir jāpiedomā ir tas lai viss tiktu veikts pēc iespējas precīzāk, neviļus sāc domāt par citām lietām. dažreiz tieši šādās reizēs gadās iegūt kādu atskārsmi. beidzot arī pie manis ieradās šis enģelis.
dažreiz pilnīgi gribās lai tāpat kā televīzijā dzīvē kāds ar subtitriem parādītu, ko tad īsti Liktenis ir domājis vienā vai citā situācijā, bet tā nav. pašam vien ir jāizsecina un jāizdomā. citam tas prasa mazāk, citam vairāk laika. man tas prasīja vairākus gadus.. tas ko es domāju esam mīlestība, Liktenis man dāvāja citos nolūkos. man nebija jāiemīl. man bija jāmācās. jāiegūst labākais un jāattīsta mans "es", jāmainās, jāaizmirst vecais un jālūkojas nākotnē, jādzīvo šodienai..
ķermenis pieplūdis ar tādu pacilājošu sajūtu, vieglumu. smaids apdzisa tikai tad, kad muskuļi jau sāka krampjaini sāpēt.
Jā.. ar prātu es šo Likteņa nolūku esmu sapratusi. tagad vēl tikai jāsaprot ar sirdi. un kad sirds būs mierā, varēsim sākt dzīvot. dzīvot priekš sevis, gan materiālās čaulas, gan iekšējās un patiesās būtības..

"Brīvība nav neko vērta, ja tā neietver arī brīvību kļūdīties." (Mahātma Gandijs)

vēlāk, kad būshu skaidrā moš uzrakstīšu pilno versiju.. bet shobrīd izvilkums no tā visa varētu buut šāds.. "dir*aa ir.."

kārtējā negulētā nakts.. a ko padarīsi?

kāpēc, kāpēc, kāpēc? pirms vairāk kā stundas piesēdos, lai noskatītos vienu sēriju. kapēc katra animes sērija beidzas tā, ka nevar neskatīties nākamo.. grr..

melna kafija ar medu un.. citronu. izklausās dīvaini, bet iedzert var.

ir tomēr dzīvē kāds prieciņš.. apmācies laiks, vēsi, bet nav vēja, lielie baltie lilliju ziedi un reibinošais smaržas aromāta mākonis, kas apvij..

ja tu saņemies un uzsāc kko kas ir pāri tam cik daudz tu spēj, kas nesaskan ar to ko tu būtu darījis balstoties uz savu raksturu un tomēr šī rīcība neko nekad nedod un tu kā parasti atduries ar pieri betona sienā un visa realitāte sabirst pīšļos. kāda jēga ir censties kko mainīt? esmu nogurusi peldēt pret straumi. varbūt tiešām jāļaujas beidzot tam lai tā mani ness sev līdzi? mēs nevaldām pār likteni, viņš valda pār mums, un lai kā arī tu censtos, tu nespēj mainīt to, kas ir iekalts akmenī tev piedzimstot. tapēc nākas vien samierināties un dzīvot šaja izrādē, kas priekš mums ir uzstādīta. mēs esam aktieri un dzīve ir mūsu skatuve..

"cilvēks ienāk šai pasaulē, lai meklētu izeju.."