mēnešreižu princesīte's Journal [entries|friends|calendar]
mēnešreižu princesīte

[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

[02 Mar 2009|05:50pm]
kas notika? šodien visu dienu ir tā, it kā lēnām attālinātos no apziņas virsslāņiem un ievilktu taustekļus, kā lēnām grimt biezā, krēmīgā masā, kas vienlaikus ir salda kā atbrīvošana no gorgonas spogulī, kā arī no paša spoguļa, kas vienkārši ir visur, lai kurp mēģinu aizdomāt, eu, es sapisīšos. es atkal kļūstu autiska un nespēju neko izturēt, man sāp visas maliņas, visās malās kauc ambulances mašīnas, zilā, dzeltenā, realitāte narkotiska, kad tu esi ieslēgts - http://mrdoob.com/lab/pv3d/dof/05/
žēl, nav īstais brīdis, šoreiz man ir ko sadirst
post comment

[30 Sep 2008|03:00am]
brīžos, kad negribas pisties, arī mīlestība šķiet kaut kas mazāks.
post comment

[06 May 2008|01:16pm]
rīti ir OK. rīti ir nenormāli OK. vakaros, apdullinošā skaļumā pieaugot THE SILENCE OF SILENCE, es vairs nespēju pretoties pašdestrukcijas ārprāta tumšajam vilinājumam.
5 comments|post comment

[30 Apr 2008|11:52am]
ES VĒLOS VAIRS NEDZIRDĒT SAVAS DOMAS ES GRIBU SAMAZINĀT TO SKAITU TĀS MANI NOLIETO UN DISKREDITĒ TĀS MANI PADARA PĀRĀK INTENSĪVU UN APGRŪTINOŠU UN SLIMĪGU
6 comments|post comment

[28 Apr 2008|01:31am]
es labprāt ticētu, ka tiem mirkļiem, kuros eksistence savelkas kā cilpa, vārdi, jēdzieni, saules un mēneši slīd, ņirb un skrien uz visām
pusēm kā ņudzošs tarakānu paklājs, viss fragmentējas un viss ir vienlīdz fokusā un neko vairs nevar saprast tādā mērā, ka gribas vienīgi MIRT, ir kāds ELEMENTĀRPSIHOLOĢISKS izskaidrojums. kāds vienkāršs un drusku pazemojošs, "bailes no vientulības" "ilgas pēc mīlestības", "bailes no nāves", "zema pašapziņa" u.tml.
ja vien kādreiz kāds man varētu pateikt īsto žanru, es zem tā parakstītos un sāktu to ārstēt ar rīta skrējienu un aukstu dušu.
redziet, man šobrīd ir nenormāli svarīgi būt normālai.
post comment

[21 Apr 2008|12:03am]
nelasiet to ierakstu pirms diviem. tas nebija tas cilvēks pirms 4 gadiem, kura dēļ es kļuvu traka. kura dēļ man sirsniņā ir kaka. tas notika daudz agrāk, izmisums tika iesēts daudz agrāk, bet man ir grūti atcerēties, kur un kāpēc un kā tas notika. varbūt, šis ir īstais laiks pievērsties terapijai. ir skaidrs, ka nekā laba nebūs, kamēr būs ārprātīgās dusmas un bailes, kas vislaik klauvē no ledus apakšas.
post comment

[20 Apr 2008|11:52pm]
es esmu pilnīgi neizdevusies profesionālajā, radošajā un psiholoģiskajā dzīvē, bez jelkāda potenciāla jelkad saņemties un kļūt "normālai" (nē, es nepārspīlēju), un reizē tik nenormāli mīlēta. varbūt tas ir par skaļu teikts. mīl mani tikai ģimene, protams. bet tik nenormāli gaidīta visur un aicināta un iecienīta un iemīļota un iefanota ("upe, es par tevi reāli fanoju")- ka labākais variants būtu mirt jaunai, kamēr vēl nav par vēlu.
post comment

[20 Apr 2008|10:55pm]
apskaust visu, kas ir silts.
apskaust visu, kas elpo, smejas, kustas, sarunājas.
apskaust visu, kas ir dzīvs.
apskaust visu, kas ir.
post comment

[16 Apr 2008|08:17am]
ja tu kādreiz esi mocījies maniakālajā depresijā ar psihozēm. nevis tajā apātiskajā besī kas izpaužas kā īgnums un vienmēr slikts garastāvoklis vai paretam kāda trauksmīte - to es arī pazīstu un, ja godīgi, neņemu vērā. tas ir savādāk. lai arī depresija jebkurā gadījumā ir uz nāvi, bet tā otrā nav TIK TAISNĀ CEĻĀ.

bet ja ir bijusi m. ar ps., tā Sāras Keinas depresija, tad visu atlikušo dzīvi, vienmēr, saglabājas sajūta, ka tas bija lietu patiesais stāvoklis. ir grūti sev iestāstīt: es biju uz momentu traks, ja tajā brīdī tā bija īstenība kopumā, kas katrā savā sīkākajā detaļā atklājās sāpīga, derdzīga, destruktīva un izmis-oša. manā gadījumā - arī pārpilna ar dažādiem tēliem un murgiem - šādi izskatās radošais potenciāls, ja to pagriež skaļāk. tā nebija dusmu lēkme, kas, tipa, pāriet. tas bija it kā pavēries priekškars. tāpēc saglabājas sajūta, ka šī realitāte ir ļoti ļoti trausla. ka tūlīt notiks atkal kaut kas drausmīgs un plānais ledus pārlūzīs.

man nav nekādu personības traucējumu, kas saglabātos vai traucētu manu ikdienu, ja nu vienīgi tie viegli disociatīvie, kuru dēļ es nespēju strādāt algotu darbu un orientēties savās lietās - it sevišķi, ja kaut kas izsit no sliedēm, iemīlēšanās, strīds, nemaz vairs nespēju, kļūstu pilnībā disociatīva, katatoniska, atrauta, sēžu internetā 24/7, bet kas gan tur īpašs, miljoniem cilvēku nespēj strādāt algotu darbu.

reālā realitātes izjūta man joprojām nāk ar pūlēm. vēl joprojām šķiet, ka tas ir kaut kas tāds, pie kā ir jāturas ar spēku un ik uz soļa jāpārdomā, kas ir "normāli", kā tagad būtu normāli reaģēt. vienīgais, kas atšķir reālo realitātes izjūtu no trakuma sagrozītām, ir a postiori, es varu zināt, ka esmu spērusi pareizo soli un domājusi pareizo domu, ja pēc tam iestājas miers, atslābums, spēja strādāt, spēja konstruktīvi kaut ko atrisināt.

reiz, aptuveni pirms četriem gadiem, bija viens cilvēks, kas par mani smējās. nevis par mani, ja par mani, tas nekas, ko tad tur. tas nebija tā, it kā smietos par izskatu, paradumiem, muļķību vai tml. tas bija tā: viņam gadījās būt par liecinieku vienai no manām psihozes lēkmēm un par to viņš smējās un vēlāk atkārtoti un ar cinismu atstāstīja sabiedrībai, vēl tagad man ausīs mēdz nonākt: ā, tu jau normāla upe, agrāk es no tevis baidījos, jo X. stāstīja, ka esi histēriķe.

un tas ir kaut kas tāds, kam man laikam joprojām ir jātiek pāri, kas groza manu realitātes sajūtu vēl joprojām. es labi saprotu, ka tas bija tikai gadījums un šis cilvēks kaut kādu iemeslu dēļ savā situācijā nespēja rīkoties cēli, augstsirdīgi un līdzjūtīgi, saprast, ka līdzjūtība šādā brīdī nozīmētu klusēšanu. bet man joprojām ir nenormāli bail no sava trakuma. no brīža, kad es kļūšu traka un aizbiedēšu vai ieļaunošu kādu, kas man ir svarīgs. manī visu laiku ir milzu saspringums 'nekļūt trakai', kas pieaug līdz izmisumam vai pat līdz pašam trakumam brīdī, kad esmu iemīlēšanās priekšā vai sākumā. tas ir mehānisms, kas atkārtojas. šobrīd es par to varu rakstīt: tūliņ būšu tur iekšā un vairs nespēšu skaidri domāt. šī vēl ir vēstule šai pasaulei no šīs pasaules.

man ļoti palīdz šāda godīga un loģiska rakstīšana bez vipendroniem.
1 comment|post comment

[09 Apr 2008|04:15pm]
es atdzēsos, jo satiku domubiedru, lūk, šī dāma, kas, cik noprotu vismaz pēc viņas garadarbiem un fotoattēliem, cietusi arī no dzimumidentitātes problēmām:



http://en.wikipedia.org/wiki/Sarah_Kane

Vismaz divas no piecām viņas uzrakstītajām lugām ir patiešām izcilas. Lakoniskas, nekāpinātas, precīzas, perfekti konstruētas, metaforiskas (pēc tam, kad pusnodzēries žurnālists Aiens ir izvarojos pamuļķo meiteni Keitu viesnīcas istabā, viņa rīcība sabojā arī realitāti apkārt viesnīcai un pa durvīm ienāk karavīrs, kurš izpiš Aienu pakaļā un izsūc viņa acis, utt.) un tik nenormāli šokējošas, asiņainas un vardarbīgas, ka pat man ir grūti lasīt. viena no viņas lugām, piemēram, ir sarakstīta pēc Barta citāta "being in love is like being in Auswitz".

viņas pēdējā luga, "psihoze plkst. 4.48" ir sarakstīta psihiatriskajā slimnīcā īsi pirms pašnāvības pakaroties, kuras nolūks aprakstīts arī lugā.

visu šo dienu pavadu lasot, un, y know, it all brings back bitter sweet memories.

es nezinu, vai es priecājos vai drīzāk nožēloju, ka to neizlasīju toreiz.

kaut kas no tā visa vēl arvien nav pagātne.
post comment

[18 Jul 2007|04:24pm]
vēl mani pārsteidz tā augstprātība, ar kuru cilvēki mēdz nosaukt savas dzīves freimvorkus, piederību kādai noteiktai tēmai. "dzejnieks" vai "filozofs" vai "kristietis". kā nesajēgtu, ka lielāko daļu laika tāpat ir akli, stulbi un dzīvnieciski.
post comment

[12 Jan 2007|12:49pm]
labdarība-šlabdarība. sociālā bulīmija.
paldies, nē. mani nemoka vainas apziņa par apēsto.

āksti.

starp citu, nesen dzirdēju stāstu par veceni, kas dzīvo meža būdā un dzer. viņai ir jauns suns. viņa no rītiem vemj, un suns apēd izvemto. no tā visiem, protams, labāk, es nenoliedzu. suns paēdis, vecene atvieglota, un, galvenais, māja tīra.
4 comments|post comment

[01 Jan 2007|08:30pm]
aizejiet uz filmu "departed", ņuņņas, pseido-biksēs dirsēji, kam ejakulācijas laikā tek kā mazulim apčurājoties miegā. aizejiet uz filmu "departed" un apskatieties, kas ir īsts vecis.
6 comments|post comment

[28 Dec 2006|12:19am]
šovakar atzīmēju meņku laimīgo iestāšanos ar lielu glāzi asiņainās mērijas
1 comment|post comment

es izvēmos [27 Dec 2006|04:42pm]
un trešās ziemassvētku dienas rītā es noraustījos, savērpos un izvēmos. izvēmu savu nākotni. visu, kas būtu varējusi būt rīt: vairākus posmus cepta nēģa, balto pupiņu salātus, pašas ceptās piparkūkas ar mandeli vidū, cūkgaļas kotletes, krāsnī ceptus kartupeļus un burkānus, divas pildītas olas, Raindrops on roses and whiskers on kittens, Bright copper kettles and warm woollen mittens, Cream coloured ponies and crisp apple strudel, Door bells and sleigh bells and schnitzel with noodles
post comment

[13 Dec 2006|09:38am]
cilvēki, kuru sevis apzināšanās pakāpe ir zemāka kā man, pavisam vienkārši ir radījumi uz zemākas attīstības pakāpes. esmu nogurusi, un nolēmusi vairs netērēt laiku, ar viņiem sarunājoties. viņi taču nesaprot nevienu vārdu, nemaz nerunājot par to, kas netiek pateikts.
smieklīgākais iestājas mirklī, kad šie cilvēki kaut kādu iemeslu dēļ pēkšņi saprot. iespējams, atceras līdzīgu gadījumu, no kura guvuši mācību, vai sasprindzinājuši savus primitīvos jutekļus, jo ir manī iemīlējušies vai sākuši no manis baidīties. paveras kā putekļains priekškars un viņi gūst kādu spožu atziņu vai pēkšņu sapratni, iespīd gaismas stars, kuru viņi pēcāk mēdz atstāstīt ar lepnumu, lietojot terminus kā, piemēram, "sievietes intuīcija". iespējams, uz šī gadījuma pamata pat izveidot leģendas par sevi, stāstot - "man ir laba intuīcija" vai "es sajūtu cilvēkus". šī jūsu "intuīcija". tas ir kaut kas tik pašsaprotams mūsu galā. elementāra loģika, vai emocionālā inteliģence, vērība, sērga, ar ko citi ir nolādēti dzīvot diendienā, redzot tik skaidri, visu tik spožu, ka ir jāaizmiedz acis, lai nebūtu jāskatās jūsu 2D acīs, un lai sājums par jūsu trulumu, kas intensitātē pārspēj visus citus no ārpasaules nākošos iespaidus nekļūtu par vienīgo, kas vispār ir.
26 comments|post comment

[10 Dec 2006|01:02pm]
šodien saņēmu interesantu dāvanu, apaļā bundulī lēni tekošu upi. uz kartiņas rakstīts: "zelta upe, tev, manu virtuālo zelta gabaliņ". otrā pusē - Žana Pola Sartra foto un uzraksts "L'enfer, c'est les autres." (elle ir citi cilvēki).
lūk, to es saucu par izpratni.
post comment

[29 Nov 2006|04:57pm]
savā izskatā nepārtraukti balansēju uz robežas starp skaisto un pretīgo. manā augumā, matos un apģērbā nepārtraukti ir potenciāls izskatīties nepieņemami. vienmēr ir kāds aklais punkts, kaut kas struto vai atiris, kaut kas nav nomazgāts vai izmazgāts. tādēļ viss ir atkarīgs tikai no tā, vai šodien ir pietiekami daudz dzīvesspēka uzkrāsoties, uzvilkt auguma formas izceļošu apģērbu un piešķirt sejai normālu izteiksmi, savelkot muskuļus it kā smaidā, it kā apņēmībā. ir arī tādas dienas kā šī, kad pamodos uztraukusies, sāpēs, seja ir pelēka un mati - pelēki, acīs nedaudz ārprāta un raudulības. turpbraucot vēl bija normāli, lasīju grāmatu. atpakaļceļā bija jāiegriežas veikalos, kuru pārdevējas mani uzlūkoja neuzticībā un riebumā. nedaudz nevīžīgais, kabatās atplēstais mētelis un netīrie, pa vīlēm sairušie zābaki, milzīgā sporta soma, paralizētais mutes kaktiņš, kuras kustības nekontrolēju, un kur nu vēl asiņu maliņa, apkaltusi ap muti. to pamanīju, tikai pārnākusi. iespējams, man runājot, varēja redzēt vēl vairāk asiņu, varbūt pat vairāku dažāda izmēra knaiblīšu izplosīto smaganu ļerpatiņas. visdrīzāk, no manis nāca arī medikamentu smaka. pamanīju, ka asinis strīpās iekrāsojušas arī priekšzobus. un tās pretīgumu maskējošajā neitralitātē un formālismā ieslēpušās smalko veikalu dāmītes baltajās blūzītēs, kas pelna vismaz divreiz mazāk par mani un ir vismaz divreiz stulbākas. mauķeles sīkās, skatieties manā mutē un redziet, cik šaura ir robeža! un dirsā visu pasaules naudu un gudrību!
1 comment|post comment

[25 Nov 2006|04:45pm]
skatos sevī un brīnos. it kā būtu mežā pie zvēriem augusi. nav iespējams paredzēt, kurš ir tas brīdis, kad no vispārējas smaidošas un pieņemošas attieksmes, vēlmes mīļi patusēt ar cilvēciņiem, mīlestības un filantropijas, pāreju šausmīgos naida un agresijas uzplūdos, ar trauksmes stāvokļiem, bailēm iziet uz ielas, bezmiegu un raudu lēkmēm, naidu pret "cilvēkiem kopumā", kas atņem laiku, oriģinalitāti, atņem man visas iespējas, atņem man jebkādas iespējas vienkārši esot, lēni, pelēkā, nepārskatāmā masā, spiezdamies virsū, sol' pa solītim, šķīdinot, vēršot mani no manis tikai mutē, tikai vēl vienā mutē, vēl vienā karaoke dziedātājā, kas pieceļas, notrauš no pleciem blaugznas un jautā: varbūt alu, kā jau pie piektdienas dienas.
post comment

[25 Nov 2006|01:27pm]
the diaries of withdrawal

-------------------------
šorīt jau tā, ka nav darīšanu un citu iemeslu, kuru dēļ celties. pēdējo reizi šādu situāciju atceros 2004. gada vasarā.
-------------------------
post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]