| |
[Feb. 10th, 2010|11:44 pm] |
eku, lielpontifs pacēla pareizo tēmu
Man jau labu laiku ir tas fīlings, ka esmu spējīgs dzemdēt tik vien, kā sūdu. Kā teica Mr.Freeman - sūdu, ko gāzt podā un sūdu, ko gāzt internetā. Ja agrāk bija tā attieksme "ej dirst, es esmu ōsm pats par sevi", tad tagad ir palicis tik vien, kā "ej dirst, es esmu".
Kautkā cilvēks atradinās domāt pats un kļust par wobbleru, kurš prot tikai māt ar pauri, bet pats par sevi neko nevar pateikt. Un tas kaitina, tracina un dzen izmisumā. Nav vairs tā, kā agrāk, kad krogā varēja dzīt bullšitu ar random pudeles brāli un parakstīties uz dajebkādu huiņu. Katrā ziņā ja ir, tad tikai tādā stadijā, kad nākamajā rītā knapi atceries to, kas notika vakarā un nav ne mazākās nojausmas, kā nonāci vietā, kur pamodies. Nav vairs tā, ka sāc kost ar čomu, bet pamosties pie viņa māsīcas ar slābanu atmiņu par to, kā atšuvi līdz pat trijiem jamās pielūdzējiem. Tagad ir vairāk kā - nolūzti bārā ar pieri uz letes un pamosties pie sievietes tikai tādēļ, ka viņai mātišķais instinkts neļauj atstāt džeku tādā stāvoklī saplosīšanai.
āāāāārgh! laikam sāku iestagnēties šinī miestā, bet esmu sev nosolijies izkarot kā minimums bakalauru. mags būtu krutāk, bet par to vēl paskatīesies. depresīvā manis daļa saka, ka līdz baķa beigām būšu iestidzis šinī purvā tik tālu, ka nekas cits neatliks, kā turpināt slīkt...
kārtējoreiz sāk prasīties pārmaiņas. grandiozas pārmaiņas. bet apņēmības ar katru semestri/gadu kļūst aizvien mazāk un mazāk... |
|
|