| |
[Feb. 25th, 2010|11:59 pm] |
Kā es mīlu tos apskaidības brīžus, kad krāsas kļūst piesātinātas, skaņas košas, tekstūras patīkamas un jūti organismu pilnībā. Jūties dzīvs un laimīgs par to. Pazūd tā nemanāmā migliņa, kas ietērpj ikdienu un apkārtni pelēcīgumā, kuru tu neapzinies, pirms... nu, pirms tu to neapzinies.
Atliek tikai atrast to ķimikāliju vai dvēseles(prāta?) stāvokli, kura iespaidā organisms to izdala un visu laiku vienkārši torčīt, torčīt un torčīt no dzīves, lai nu kāda tā arī nebūtu |
|
|
