| |
[Nov. 12th, 2024|09:28 am] |
Atsevišķi subjekti freidlistē cepas par lietotāju/darbinieku drošības standartizāciju. Tā kā es te pēdējo nedēļu arī esmu būries caur ES dokumentāciju, varam ierēkt par birokrātiju.
Preambula:
ES ir noteikuši, ka jebkuram produktam, palaistam tirgū (pārdošanā esošam), ir jāatbilst veselai virknei nosacījumu, i.e. jābūt drošam gan lietotājam, gan pielietojuma videi. Piemēram, rotaļlietas nedrīkst būt toksiskas, starot elektromagnētisko starojumu, kas interferētu ar citām iekārtām (piemēram, sirds stimulantiem), nedrīkst šokēt ar elektrību, utt, utjp. Ražotāja (vai importētāja) pienākums ir pārliecināties par normatīvu izpildi (veikt testēsanu pēc normatīvajiem dokumentiem) un izsniegt atbilstības garantiju (? Hz, kā tas būtu latvāniski - Declaration of Conformity). Tikai tad var(VAJAG) virsū stiķēt CE zīmolu, kas informē, ka viss ir kulē. Ja bērs noindējas, aizrijas ar detaļām vai nogalina vecmāmiņu ar savu radiovadāmo mašīnīti, ražotājs/importētājs ir atbildīgs (ja iespējams pierādīt).
Tā kā testēšana ir dārga (10-20k, maksā atkārtoti par jaunu testēšanu, ja kaut kas neatbilst normatīviem un jāpielabo dizainā), ir atļauts ierīkot citas atbilstības kontrōles metōdikas ražošanas procesā, ar izņēmumiem, kur cilvēku drošība ir iesaistīta (rotaļlietas, medicīnas agregāti, ķīmija), kuriem ir obligāta ārējā audita iesaiste procesā. Fun fact: aeronautika ir viena no pašregulējošajām jomām, viņus neviens nepārbauda. Hence Boeing going boing.
Iekārtām, kuras tiek izplatītas R&D vai testēšanas nolūkos, nav nepieciešama šī deklarācija.
Idejiski, struktūra ir sekojoša:
1. Profiņu asociācija izstrādā standartus, kuros ir noteikts kas un kā
2. ES/ASV/whatevz reģiōns izstrādā direktīvas, kuras nosaka, kādām iekārtām jāatbilst kādiem standartiem. Pa lielam šie standarti ir vieni un tie paši no 1. punkta (FCC/ANSI/EN) ar nelielām reģionālām adaptācijām
3. Dalībvalstis/štati pieņem standartus kā harmonizētos, pa lielam bez izmaiņām.
4. Reģiōni noslēdz savstarpējās savietojamības līgumus - e.g. iekārtas, kas atbilst 2014/30/EU vajadzētu atbilst arī FCCs15
Piemērs būtu: LVS EN 55011 (Dievzemītes harmonizētais standarts) ir balstīts uz EN 55011, kuru normē 2014/30/EU ES direktīva, kurš, savukārt, ir CISPR-11 profesionālā standarta kōpija
ANSI C63_11, kuram atbilstību pieprasa FCC s15 direktīva ir tā paša CISPR-11 profesionālā standarta kōpija
Ergo, ja mēs izpildam CISPR-11 prasības, vajadzētu būt ok tirgot gan Eiropā, gan štatos.
Ne-federētās valstis (ne ASV/EU/RU) katra dara pa savam, bet pa lielam pieņem profesionālos standartus 1:1.
Nu, protams, ir versijas ar datumiem un papildinājumiem, bet tās jau ir detaļas.
Ambula
Es esmu izstrādājis iekārtu, paredzētu zinātnisku mērījumu veikšanai. Detaļas nav īsti svarīgas, pieminēšu tik, ka aptuvenā iekārtas cena ir ~50k naudiņas, no kuriem peļņa ir varbūt 1-2k. Ir pacienti, ir iekārtas testa režīmā R&D nolūkos, kuras nav deklarētas kā atbilstošas normatīviem. Tagad sāk parādīties pirmie komerciālie pacienti, jāsāk pildīt papīri. EU/ASV nebūtu problēma, tur viss skaidrs, bet viens no pacientiem ir Korejā. Pēc pieredzes, Koreja, Vjetnama un Dienvidamerika ir problemātiskas zemes, jo tur muita piepišas pie visa. Reiz vajadzēja nosūtīt uz vienu saietu prototipu atrādīšanai, domājām, ka pa 2 mēnešiem (neskaitot transportēšanu) muitai cauri tiks. Skuju. Tajā pasākumā NEVIENAM nebija neviena dzelža līdz. No pēcāk aptaujātajiem dalībniekiem uzzinājām, ka daži vēl pat pus gadu vēlāk nebija dabūjuši savus lūžņus atpakaļ.
Nu ok, sākam pētīt, kas un kā - Korejieši pieprasa, ka iekārtai jābūt testētai pēc viņu standartiem. Standarti listē izskatās apmēram kā KS-55011, kas liek domāt, ka tie ir pa lielam tie paši profesionālie standarti, kas visur citur. BEEEEEEEEEEEEEEEEET viņi pieprasa sertifikātus no vietējiem testētājiem. Un, tā kā mums nav plānu pārdot korejiešiem vairāk par 1 iekārtu, tad viņu cipars tikko dubultojās. Kas valsts financētajiem zintniekiem īsti neiekļaujas budžetā. Attiecīgi, mūsu komunikācija - vai nu dubultā cena, vai jājaties ar savu muitu paši, mēs piedāvājam savus EU/ASV/AUS tirgum sagatavotos papīrus. Birokrātija, jopt.
Kārtojot papīrus, sākām ķemmēt savus piegādātājus, jo nu ir tak sajēga, ko tie nozīmē un kam tur jābūt. Uzņēmumi, kas jau dekādēm importē tūkstošiem vērtas iekārtas to dara uz novecojušu testēšanas atskaišu pamata. Nevis deklarācijām, nevis pilnvērtīgam atskaitēm, bet vnk titullapa ar abstraktu a ļa "Mēs, sertificēts uzņēmums, nesaistīts ar ražotāju, notestējām vienu iekārtu ar sērijas numuru 1(!) pēc 20 gadu veca standarta un neatradām problēmas". Tas, ka neviena prasība netika izpildīta, pohuj. Tas, ka reportā minētā iekārta ir kautkas pavisam cits, nevis tas, ko mēs nopirkām - pohuj. Ķipa "mēs notestējām gumijas zābakus, pludinam tirgū prezervatīvus". Jo abi ir no staipīga materiāla un abus var uzvilkt kājā. Ahujeķ. Nejēgā daudz birokrātijas, bet neviens tirgu neuzrauga. Līdz brīdim, kad kāds pasūdzas - neapmierināts klients vai viltīgs konkurents. Jo sūdzību apgāšana IR dārga
|
|
|
