| Vērtības |
[Jan. 14th, 2007|10:50 pm] |
Ilgvars samirkšķināja. Un, kā jau pierasts, acis atverot, priekšā bija tumsa. Iedzimts aklums, redz, neesot ikdienišķa parādība. Kā nu kuram. Ilgvars melno tumsu uztvēra kā ikdienu. Nožāvājies, kā jau krustītam jaunēklim pieklājas, viņš noskaitija lūgsnu un devās pie miera..
Sapņoja Ilgvars par krāsām. Par zilām debesīm, par dzeltenām smiltīm, zaļu zāli un asinssārtu saulrietu..
Mošanās bija smaga pēc šāda sapņa. Atkal piķa melna tumsa...tikai šoreiz tumsā jutās pagraba drēgnums. Nesaprašanā Ilgvars mēģināja izstaipīties pēc jaukā sapņa, bet valgi viņam traucēja..
"Valgi?" nodomāja Ilgvars, un atvēra acis. Līdz saprātam nonāca tik neiedomājami spilgti dzeltena spuldze, ar ko salīdzināt varēja vien sauli no viņa sapņiem. Pat fakts, ka viņš ir piesiets pie lāvas, nespēja nomierināt Ilgvara sajūsmu par to, ka viņš REDZ!
Drīz pie Ilgmāra ieradās Ivo, kuģa ārsts, (kura soļus mūsu galvenajam varonim izdevās atpazīt jau aiz durvīm) kurš, uztvēris viņa skatienu, bez maz vai noģība aiz sajūsmas. "Hahaha," smējās Ivo, "man tomēr izdevās! Ilgmār, tu tak redzi mani, vai ne?"
"Redzu," atbildēja Ilgmārs, "un esmu jums ļoti pateicīgs, ka sniedzāt šo burvīgo iespēju redzēt apkārtni!"
"Tas ir ļoti jauki, ka proti novērtēt manu eksperimentu. Diemžēl, man nāksies tevi apbēdināt - uz kuģa šāda tipa darbi ir aizliegti. Tādēļ, lai pasargātu sevi no dažādiem "nelaimes gadījumiem", man nāksies tevi utilizēt..."
"Vai tas sāpēs?" Jautāja Ilgmārs. Saņēmis apstiprinošu atbildi, viņš pats sev atbildēja, "sāpēs. Bet es piekrītu. Šie pāris mirkļi bija visas manas dzīves vērti..."
Ar smaidu uz lūpām Ilgmārs vēroja Ivo, kurš, ar asarām acīs, veda viņu utilizātora platās mutes virzienā.
"Piedod," teica ārsts, un iegrūda Ilgmāru ar visu galdu utilizatorā. Pagaidijis minūti, Ivo pasūtija no utilizātora sauju smilšu, ko iebērt savā smilšu kastē, pie kuras viņš mēdza meditēt... |
|
|
