Sickbay of my imagination - September 14th, 2020 [entries|archive|friends|userinfo]
Entitious

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

September 14th, 2020

Jo tālāk, jo trakāk [Sep. 14th, 2020|03:44 pm]
[Tags|, ]

Tauta šūmējas par kronīti, ka nevarot tusēt un vēlnezko. Neko nezinu, mūsu tusiņi tāpat parasti ir dzeršana un diršana dzīvokļos. Disenītes un zaļumballes īpaši nekrata, lielveikali un ķinīši arī nē. Un vispār - jo ilgāk dzīvoju, jo mazāks man tas paziņu loks kļūst. Un attālinātā draudzēšanās īsti nedarbojas manā gadījumā. Visi tie čatiņi, skaipiņi.. nav tas. Paļerkst piecas minūtes un noklust. Pēdīgā laikā arī IRLā līdzīgi. Tad vēl ir tās sociālās babačkas, jebšu paziņas, kas grib draudzēties un runāties uz ielas. Vakar bija - čalis (kas dzīvo 3 mājas tālāk un ar ko esmu runājies labi ja 20x pēdējās piecgades laikā) slāj pa ielu, ierauga mūs. Pieklājības pēc pamāju un duru tālāk. Šis pat nenoslinkoja pāri pa ielu pārnākt un mēģināt smalltalku bīdīt. Nācās atteikt, ka mums jāskrien (kas vismaz bija taisnība). Es nez, kautkā pat neinteresē izlikties, ka būtu kāda interese par citu cilvēku dzīvi. "How's things?", "fine, you?", "fine, fine, cya". Nu kam tas vajadzīgs? Bezjēdzīgie rituāliņi. Kundzīte visu laiku boksterē, ka es esot rupjš. Kāda, najuh, rupjība? Vienkārši apnicis atbildēt uz stereotipiskajiem jautajumiem, ko uzdod ārzemniekam un/vai cilvēkam, ko īsti nepazīsti. Vieglāk ir izlikties par iezemieti. Līdz brīdim, kad sarunu briedis piefiksē, ka tev ir dīvains akcents. Bet esmu iemanījies 80% gadījumus atšūt pirms jamie ko piefiksē. Aber par [ne]paziņām - nez, kā lai izvairās no šiem rituāliņiem?
Nez, zajobs kautkāds. Laikam dabīgo endorfīnu līmenis pēc divdiennieka zems.
link1 koks iestādīts|iestādi koku

navigation
[ viewing | September 14th, 2020 ]
[ go | Previous Day|Next Day ]