| Runnigganigganigga |
[Apr. 21st, 2020|03:01 pm] |
Nekad neesmu sapratis skriešanu kā vorkautu. Zajobs tak desot apkārt kā pamuļķim. Saprotu skriešanu spēles robežās - futbōls, teniss, basis, etc. Bet vnk desot uz riņķi? Nah.
Gadus 5-7 atpakaļ sākās dīvains bzdiks. Parasti ap 3-4 no rīta, kad esi pilnīgā vafelē, uznāk skrienamais. Vnk skriet mājās no bāra, pāris kilometrus. Diezgan prātu čakarējošs pasākums, kad pamosties pohains un ar sāpošām kājām. WTF BRAIN?
Tagad, kopš kronīša distancēšanās uzsākšanas, jūtu, ka pietrūkst fiziska slodze (visas spēles atceltas, velosezōnu vēl negribas uzsākt). Ar bērnu no rītiem tāpat darīt nav ko, dodamies velopastaigās. Sākumā es staigāju, bērns brauca, tad vienā brīdī izdomāju paskriet līdz, lai jams negarlaikojas mani gaidot. Noskrēju 2km, biju pārsteigts, ka plauša neatteicās. Kājas (celis) atteicās. Tagad esmu pasācis 2x nedēļā skraidīt ar bērnu, varu novilkt jau trīsarpus vienā piegajienā, pirms celis sāk gaudot. Nākamajā reizē ierubīju trekeri, izrādās, ka motōrs 90% laika virs 160 bpm, ko trekeris klasificē kā "All-out intensity". Šis ilgst jau pāris nedēļas, motōra intensitāte lēnām krītas, laikam tas gaļas gabals aug.
Un viss augstāk minētais ir par spīti tam, ka pīpēts tiek uz nebēdu un šmigas patēriņš ir pieaudzis līdz litram džimbuļa nedēļā (3-4 vakari, pa lielam). Dad bod. |
|
|