| Par karogiem un emocionālo ekonomiku |
[Apr. 15th, 2012|11:38 am] |
Nesen sanāca papļāpāt ar vienu personu par to, kā norisinās manas attiecības ar sievietēm, kādēļ ir tā, ka varu sist kanti, sist kanti un tad vienā brīdī atmest ar roku. Viņa galīgi to nevarēja saprast, bet alkgoritms ir vienkāršs - sekojam attiecībai ieguvums/ieguldījums. Tikko tā nokrīt zem kautkādas relatīvas robežas, zūd rentabilitāte, līdz ar ko zūd arī mana interese. Tas izskaidro arī faktu, ka esmu sagājies ar meičām, par kurām pats neesmu īpaši augstās domās, tobiš skaitītājs ir mazs, kas automātiski liek aizdomāties, cik lielam tad jābūt ieguldījumam, lai uz kautko tādu parakstītos? Pareizi - ļoti tuvam nullei. Te arī parādās tās smukās, bet padumjās, kuras pašas karas kaklā.
Otra galējība (kheheheheh) ir ar kosmisku skaitītāju, kas pieļauj tikpat kosmisku saucēju esamību. Bet arī šinī gadījumā ir kautkāda robeža, kad vienkārši atmet ar roku. Игра свеч не стоит. Vieglāk ir aizmirst visu ieguldījumu, nekā turpināt kautko darīt ar to smadzeņu pisēju.
Protams, ka viss augstākminētais attiecas uz cilvēkiem, kuri man patīk. Vairāk vai mazāk. Ir atsevišķi izņēmumi, kad ratio ir bezgalīgs, kad tev ļogās ceļi un jāčurā karsts vien ieraugot Dievieti, bet tas ir temporāls afekta stāvoklis. |
|
|