| |
[Nov. 24th, 2011|12:32 pm] |
Pie valkīrijas panesās fleims par vīriešu-sieviešu attiecībām, kas ievēdija manā prātā pastarpinātu domu par to, kādēļ čalis nestāstija neko par savu moci, mašīnu vai whatever.
Preambula ir sekojoša - esmu izrāvies no savas ierastās kompānijas, kura, jāadzīst, bija visnotaļ eksakti, lai neteiktu "tehniski" domājoša. Vismaz bija ar nojausmu par to, kā lietas darbojas. Tagad pamatā sanāk kontaktēt ar soc. "zinātņu" pārstāvjiem un ķīmiķiem, kuri ir pieraduši pie abstrakcijām un darbībām ar neredzamu huiņu, bet pat neaizdomājas par piezemētākām lietām, fizisko pasauli.
Sākumā, inerces pēc turpināju plēst tādus pašus jokus, kā agrāk, tikai lielākā daļa paliek nesaprasta. Pēc jautājuma izskaidrot, kaut vai tik elementāru fīču kā savienotus traukus - jopcīt, nav tak grūti. Trīs vārdus iekš skaidrojuma jūtu, ka intereses nav un nebūs. Pēc vairākiem šādiem atgadījumiem nonācu pie secinājuma, ka vienkārši nav jēgas pat mēģināt. Tagad esmu frīks, kurš sāk rēkt bez redzama iemesla vai aizdomājas par lietām, kuras tiek uztvertas kā pašsaprotamas, par spīti faktam, ka princips priekš apkārtējiem ir melna bilde.
Tātad, stāsta morāle ir: ja reiz tev tik ļoti, bļeģ, rūp, par ko ir aizdomājies tavs partneris, komrāds vai kaimiņa suns, tad vismaz pietēlo interesi (attiecības tak ir domātas tam, lai upurētu sevi otra labā, ko, ideālisti?). Ja neesi ar mieru upurēt savu skaidro saprātu un dvēseles mieru - nepiepisies un ļauj tikt galā ar problēmu, tavi "gan jau būs labi" tikai novērš uzmanību.
Paldies un ej dirst |
|
|