| |
[Mar. 3rd, 2010|03:50 pm] |
Fascinē tā nīdēšana par to, ka bezdarbs, bezdarbs un kaput. Ja cilvēkiem būtu vēlme mācīties un paplašināt savu redzesloku ārpus haļavas jurispudencē vai krutās mākslās, tad no darbiem atkauties nevarētu.
Elastība, ļaudis, ļaus jums izdzīvot |
|
|
| |
[Mar. 3rd, 2010|05:03 pm] |
ok, atvainojos cilvēkiem, kurus aizskāra mans iepriekšējais ieraksts, bet man jau no bērna kājas tika auzdzināts, ka 90% no juristiem un ekonomiem izvēlas apgūt šīs profesijas, jo viņus nekas neinteresē. tikai tādēļ, lai būtu profesija. un šī iemesla dēļ arī paliek bez darba, jo viņu ir daudz, bet izdzīvo tikai tie, kurus tas patiešām interesē.
varbūt nevajadzēja vispār pieminēt konkrētas profesijas, bet nu fakts paliek fakts - valstij ir vajadzīgi ražotāji. skaitītāji un pārpircēji nāks pēc tam, kad kautkas būs saražots. un tikai tad nāks kultūristi un filozofi |
|
|
| |
[Mar. 3rd, 2010|09:37 pm] |
Bija kādreiz tāds spēļuks kā Arcanum. Kādēļ to pieminu? Arcanumā bija tāda forša fīča, ka bija jāizvēlas maģija vai tehnika. Izvēloties vienu, otrs feilo, piemēram, magam automātiskie ieroči sprāgst rokās, bet tehniķim pat prastākie spelli spēja radīt ahūnāko trobeli. Tad nu gribas vilkt paralēles ar domāšanas veidiem. Konkrētāk - eksakto un humanitāro. Kā izrādās, ir grūti noturēt šos abus līdzsvarā. Ja kādreiz varēju murgot un dzejot visādu bullšitu, neko necērtot no matemātikas, tad tagad, iegrimstot matemātikas un fizikas pasaulē, neesmu spējīgs neko sakarīgu samurgot. Viss pārvēršas marazmā, kas traumē pašu. Toties paveras cits skilltree.
Stulbākais ir tas, ka vēlmes ta nepazūd. Pazūd tikai spējas.
un jā, palūgšu neņemt mani pierē +-mēnesi no šī ieraksta. vai pat labāk - gadu |
|
|