| |
[May. 15th, 2010|10:28 pm] |
Vazāšanās pa dažādu (lasi - svešu) pilsētu ielām, ieliņām un ielenēm šķērsieliņām kautkā liek skaudri apzināties, ka esi dzīvs. Tā nav atmiņa par vietām, kurās būts, tā nav vietu salīdzināšana, tā nav objektu meklēšana. Vienkārša pastaiga pa ieliņām, kurās tūristi tipiski nelien, kur ir kluss un rit sava ierastā dzīve. Krodziņš Amsterdamā, kurā tusē vietējie un neviens angliski nerunā. Tāpat, kā pabs īrlandē. Turku ēstuve, kurā, neskaitot mūs divus, tusē tikai saimnieka draugi un ģimene. Tanī visā ir kaut kas dzīvs, kaut kas īsts, kaut kas, ko makdonaldā vai burgerkingā nedabūsi. Varbūt tas viss ir attieksmes jautājums - smaids ignorē valodu barjeras.
Nja, sanāca kā parasti - sāc par gurķiem, beidz par akrila krāsām. Grūti turēt tēmu |
|
|
