Ceturtā daļa
Ir svētdienas rīts, Niks pamostas no aktīva durvju zvana, jautājoši paskatās uz aizmigušo puiku un klusām uzvilcis pari pidžamai mēteli kaunīgi atver durvis. Izrādas kaunīgumam nav nekāda pamata jo atnācējs ir no blakus ciemata, no aklo ciemata. Tas ir atvaļināts virsnieks Dāvids Briedis kurš ir akls, dzīves laikā zaudējis redzi. Vienmēr valkā baltas drēbes un menas brilles lai cilvēki nevarētu redzēt viņa kataraktas nomocītās acis. Brīnišķīgi spēlē šahu,bet tikai ar Niku. Ar pārējiem aklajiem spēlē domino. Dzīvo aklo pilsētiņā. Tad kad redzam viņu un viņš kaut ko saka, kas ir pietiekoši reti lai būtu aizraujoši, mēs redzam to kā viņš redz un dzirdam to kā viņš dzird. Viņš ārkartīgi atvainojas, stādās priekšā un lūdz atļauju ienākt, Niks savā mulsumā un svētdienas rīta maigumā aicina viesi uz virtuvi. Virtuvei ir rakstains stikls, kuram cilvēki cauri izskatās pēc mākoņiem. Ejot uz virtuvi aklais virsnieks ar savu balto eleganto spieķīti izlavierē cauri Nika piekrautajam gaitenim itin nemaz nesasitoties. Pie virtuves durvīm viņš jautā, vai Nikam istabā ir kamīns, uz ko Niks īsi paskaidro ka nē, bet te ir degušas mēbeles. Tapēc tāda smarža. Viņi iesēžas virtuvē un kamēr Niks gatavo tēju vēl aizvien tērpies ziemas mētelī un basām kājam, bet dara to tik eleganti ka šķiet tā tam jābūt. Vecais Dāvids stāsta ka par Niku uzzinājis no sava drauga dēla kurš strādā milicijā.

Ir pazudis viņa draugs no aklo ciemata pansionāta, Žanis Godārs, kurš arī tāpat kā Dāvids ir redzi zaudējis pamazām, nav varējis ar to nekā samierināties jo vairāk par visu pasualē mīl grāmatas, braila rakstu prinicpā nemācās un mācīties netaisās. Un pie katra izdevīga gadijuma citējis Borhesu
Let nobody debase into tear or reproach
This demonstration of the skill
Of God, who with excellent irony
Gave me at once the books and the night.
Pazudis viņš ir koncerta laikā neredzīgo ciemata kultūras namā, kurā ikgadēji uzstājas jaunie dejotāji priekš kara veterāniem. Protams tas izklausās nedaudz dīvaini, bet tieši tev veltīta tik daudzu, mazu, cītīgu kājiņu dipoņa dara laimīgu.Bet ne jau par to, stāst par to ka sēdējuši draugi blakām, žanis teicies aiziet uz tualeti, aizgājis un nav atnācis atpakaļ. Dāvids aizgājis pie Žaņa uz māju, tur durvis vaļā līdz galam atrautas un smaržo pavisam savādāk nekā agrāk. Žanis arī pēdējā laikā uzvedās pavisam savādāk nekā agrāk bijis nemierīgs un naktīs cēlies lai uzpīpētu pie loga, to varējis just Dāvids kurš savukārt nevar gulēt prostatas dēļ. Arī Žanis naktī daudzas reizes slēdzis naktslampiņu iekšā un ārā, Dāvidam šķiet ka Žanis taustijis savas grāmatas kuras sniegušas tam līdzīgu patvērumu kā citiem ģimene.
Tas sācies pēc tam kad viņš saņēmis pastkarti no kādas draudzenes no jaunības dienām.Viņš lūdzis durvju sardzei kura pilda arīmāsiņas pienākumus ja nu kas noiet greizi izlasītkartiņu, jo pats nav varējis veco un ķeburaino rokrakstu. Niks pārsteigts vaicā ka vai tad ko citu var akls cilvēks var lasīt? Un Dāvids izstāsta Nikam par legalo aklumu, ka cilvēks skaitās legāli akls ja nevar no divdesmit pēdu attāluma saredzēt to ko cilvēks ar ideālu redz saredz no divsimt pēdu attāluma. Žaņa dzīves mērķis ir bijis atrast universālo enciklpoēdiju kuras beigas arīir tās sākums grāmat esot apaļa un bezgalīga.Tajā brīdī virtuvē ienāk mazais puika un prasa ka rakstās bezgalīga. Dāvids iepazīstās ar Aleksandru un liekas ka viņi viens otram uzreiz iepatīkas. Dāvids lēni un mierīgi izskaidro kādi izskatās burti kuri ir vārdā bezgalība vai arī kā var to visvienkāršāk uzrakstīt. Ar simbolu.

Trešā daļa.
Niks pavada brīnišķīgu dienu kopā ar puiku, kurš ir uz viņu nikns, patiesībā maz klausa un sakarā ar to ka viņš šorīt ir lauva un lai viņš būtu ar mieru ēst, mazajā kafejnīcā kurā Niks ik dienas iegriežas paskatīties televizoru, apkalpotājai ar smīnu sejā ir jānoliek ēdiena trauks zemē.Niku tas mulsina un viņš sāk lasīt avīzi. Taja brīdī mazais Aleksandrs pārvēršas par niknu mazu sunīti, sakampj avīzi zobos un viņu plosīdams aizskrien prom. Niks neizpratnē nolūkojas uz puiku. Aiz neziņas ko darīt viņš izvelk savu burtnīcu un sāk tajā kaut ko rakstīt, puika kā sunītis pieskrien viņam klāt uzliek ķepiņas uz kājām un sirsnīgi rejot jautā ko viņš tur dara, nezinot neko labāku ko atbildēt Niks saka ka raksta sarakstu kas jānopērk veikalā. Puika par to tik ļoti ieinteresējas ka kļūst rāms un ēd pie galda lai varētu novērot kā Niks to dara. Niks savukart par to ir tik ļoti apmierināts ka nopērk puikam arī burtīcu un rakstāmo kuru Aleksandrs ar iedvesmojošu uzcītību sāk piepildīt ar sarakstiem par to kas ir dažādās istabās. Vakarā kad viņš noliek Aleksandru gulēt un pats lasīdams grāmatu aizmieg pie gaismas, viņš piepeši un negaidīti satrūkstas un uzraujas sēdus gultā, uzliek brilles un paliek pavisam mierīgs bez elpas sēžam. Puika ir saritinājies viņam uz kājām un miegā izskatās mazs un neaizsargāts.
Niks atkal aizmieg.

viņas sapņu profesija varētu būt tāda. cilvēki kuri māca mazajām dzērvītēm, kuru vecāki aizgājuši bojā lidot.Viņi ietērpjās baltās drēbēs, apsedz galvu ar baltu, uz vienas rokas atdarina masku līdzīgu dzērves galvai un šitajā tērpā skraida pa pļavām, vēcina spārnus un kliedz dzērvju balsīs.Viņi cilā kājas ļoti augstu un plivina rokas. mazās dzērvītes skatās un mācās. Meiteni visvairāk par visu raksturo pasaka, kuru viņa uzrakstija kad bija pavisam maza.
Reiz kādā tāltālā zemē dzīvoja princese. Viņa ļoti mīlēja sēdēt pie loga un lūkoties ārā. Viņai vienādi labi patika gan saulrieti, gan saullēkti. Viņai patika viss kas smaržo, viss kas skan, viss kam ir krāsa kuru var redzēt no torņa. Vēl viņa daudz gulēja un lasija. Princese bija priecīga un laimīga. Un resna un nesmuka un stulba, bet viņa to nezināja jo viņai nebija draugu.

Otrā daļa.
Niks nāse, sēž savās mājās uz gultas un skatās sienā. Pīpē protams. Turpat pie gultas novilkts viņa zilais brezenta praķis, zem tā izrādās viņam bijis pavilkts satriecoši novalkāts, nomazgāts un līdz izmisumam balts bezpiedurkņu krekliņš ar sunīti un uzrakstu Niks. Viņš joprojām ir kurpēs. Viņš nodzēš cigareti ļoti piepīpētā pelnu traukā un ar otru roku labi iestrādatu žestu izvelk kartona kasti no gultas apakšas. Kaste pilna ar veciem šokolādes papīrīšiem. Niks iebāž roku papīros un bezmērķīgi slidina to turpu šurpu.pēc kāda laika Niks attopas aizmidzis ar roku šokolādes papīru kastē, nogulētu vaigu un neskaidru nojausmu kapēc pamodies. Nojausma apstiprinās, pie durvīm kāds nepacietīgi zvana. Viņš aizklunkurē pie durvīm pinoties vienā atšņorētajā, bet līdz galam nenovilktajā kurpē. Pie durvīm stāv jauna meitene, putekļumētelī uz pieres taisni apgrieztiem matiem, garu degunu un mazu puisēnu pie rokas. Pie kājām viņai nolikts mazs, glīts, patiešām jauks rūtains čemodāns. Ar aizdomām skatoties uz sievieti un puisīti Niks nočāpstina. Sieviete laipni un nedaudz nekaunīgi viņu sveicina un stumjas ar visu puisīti iekšā pa durvīm. Virtuvē pie galda, dzerot tēju jaunā sieviete paskaidro kas viņa ir un ko tieši šeit dara. Izrādās ka, viņa ir Nika labākās draudzenes ( kura mirusi jau pirms n gadiem) meita, un iegāzusies pie viņa tādā sakarā ka viņai no rītdienas sākas iestājeksāmeni augstskolā un viņa nekādā veidā nav varējusi atrast nevienu citu kurš varētu pieskatīt viņas dēlu. Puisītis to visu klausties aizmieg. Niks uzklāj viņam gultu uz dīvāna apsedz puisīti ar rūtainu vilnas segu un ļoti pieklājīgi meitenei saka ka ļoti lapbrāt palīdzētu, bet puisīti redz pirmo reizi, ar bērniem īsti apieties neprot – tātad tomēr ne. Tā ka jau ļoti vēls viņš piedāvā meitenei aizvest viņus abus ar zēnu mājās, bet nevar iedarbināt mašīnu un viņi paliek pie Nika viesistabā. Atgriežoties viņi ieslēdz lielo gaismu un meieten pamana ka mēbeles visā dzīvoklī ir apkvēpušas un melnas. Soli pa solim, vārdu pa vārdam un Niks izstāsta, ar ko nodarbojas, kapēc tas patīk, kapēc mēbeles sadegušas. Izrādās tapēc ka sen viņš ir bijis precējies, sieva viņu ir pametusi un turpmāk viņu ir vilkušas un uzturējušas māte un māsa. Tā kā viņa vecāki pirms padomju laikā ir bijuši ļoti bagāti jo tiem piederējusi šokolādes rūpnīca, atstājot tikai konkrētos procentus pat tad, iedzīve palikusi pietiekoši liela. To ka nodzēris viņš kādus desmit gadus tā ka neko neatcerās un tad kad māsa tomēr apprecējusies un māte nomirusi, viņš aizpīpējis gultā un gandrīz sadedzis dzīvs. Tās mēbeles kuras izdevies izglābt tad arī ir tās kuras stāv šeit. Pēc tās reizes kad gandrīz sadedzis dzīvs arī pārstājis dzert. Sācis strādāt policijā par kurinātāju, dzīvojis melns un zem zemes. Līdz lēni, lēni soli pa solim sācis sarunaties ar cilvēkiem, interesēties. Tā kādā desmit gadu laikā kļuvis par izmeklētāju. Smejas ka tad kad citi sāk jau krāmēties lai ietu pensijā, viņš ir atradis savu nodarbošanos.
No rīta pieceļoties atrod sev pie pidžamas ar saspraužmadatu piespraustu zīmīti. Esmu atradusi savu lietu, lūdzu palīdzi man pie viņas pietuvoties jau šodien. Puika ir jauks un komunikabls ar viņu visu sarunāju, lūdzu piedod ka tā rīkojos. Pec nedēļas būšu klāt viņam pakaļ. Es zinu ka ar bērniem tu tiec galā labi. Atceros no bērnības.

Pirmā daļa .

Niks Nase atgriežās mājas no darba, vēls vakars, klusa iela. Vienā ielas galā maza tukša kajenīca ar lukturīšiem, ielas vidū dzeltena raustās lampa. Viņš iet lēni, smēķējot cigareti, skaumpis, drukns vīrs pusgarā mētelītī.
Pa ielu aizsoļo iedzēris vīrs. Pie kādas mājas stāv vecs policijas busiņš. Garām ejot Niks saveicinās ar šoferi un gandrīz jau taisās iet tālāk, paiet divus soļus pagriežas un lēni pienāk klat šoferim, kurš norullē loga stiklu un sasveicinās.
Niks apjautājas kas noticis, šoferis atbild ka laikam jau sadzīves slepkavība. Gaidot morga mašīnu, miris jauns vīrietis. Stāsta ka sadurts. Kamēr abi runa lejā uzsmēķēt nonak jauns vīrietis policijas formā un ieraugot Niku atplaukst smaidā. Stāsta ka laikam jau viss skaidrs, dzīvoklī dzīvojuši tēvs ar dēlu, gatavojušies ēst vakariņas un tad noticis kas neizprotams, tēvs sadūris dēlu astoņpadsmit reizes ar šašlika iesmu. Spītīgi atsakās paskaidrot kas noticis un savu vainu atzīst pilnībā. Stingi verās sienā un atkārto to ka viņam nav bijis izvēles. Jaunais vīrietis aicina Niku uzkāpt augšā ja viņam ir kāda brīva minūte un apskatīties vai vinam neradīsies kada ideja, jo kā jau abiem zināms, tad vēlāk apcietinājumā būs daudz grūtāk izvilkt atzīšanos, bet bez pilnīgas nozieguma ainas notiesāšana būs daudz, daudz reizes grūtāka. Niks sākumā nelabprāt, bet tomēr piekrīt. Viņš dodas augsup pa kāpnēm un vinam aizsitās elpa un jaunais izmekletājs tēvišķi aizrāda viņam ka viņš par daudz smēķē. Niks norūc kaut ko nesaprotamu pretī.
Viņi ienāk dzīvoklī, kurš visos iespējamos veidos izskatās pēc parasta visumēra vecpuisu dzīvokļa, tīrs un kārtīgs bet sievietes roku tur nejūt. Viss izskatās kartīgi, izņemot vrtuves apakšējo daļu kura ir nošķaidīta ar asinīm. Galds ir sakārtots vakariņām diviem cilvēkiem. Uz galda divi, lieli, balti, tukši šķīvji. Pie virtuves sienas milzīga fototapete ar okeānu, vientuļu salu un palmām. Saulrietā. Uz grīdas guļ jauns cilvēks sadurts tā ka asinis no viņa rētām aizplūdis līdz pat saulrieta iekrāsotajam ūdenim fototapetē. Pa grīdu izmētāti makaroni, izskatās ka notriepti ar mērci, arī sienas no apakšas izskatās kā japāņu gleznas. Pie galda sēž, liels virietis ar nogurušu seju kurš spītīgi un nu jau arī truli skatās uz palmu fototapetēs. Tā ka Niks no kāpšanas ir aizelsies viņš nosēžas vīrietim tieši blakus, elš un pūš. Slauka pieri milzīgā, rūtainā lakatā. Fotogrāfs nozibsnī vēl pēdējo reizi, atpazīstot Niku pamāj viņam un visa izmeklēšanas grupa visi kā viens pazūd no redzes lauka. Niks apjautājas vai te kaut kur ir ūdens. Vīrietis neatbild. Niks paverās apkārt un apgāžot lielu daļu priekšmetu savā ceļā sāk vandīties pa plauktiem kaut ko meklejot. Vīrietis liekas mostas no sapņa vai apmatības. Viņš ar automātisku žestu pieceļoties piebīda krēslu atpakaļ, automatiski sameklē glāzi un ielej ūdeni no tējkannas, noliek glāzi ar ūdeni uz galda un pats stāvus padzeras tieši no tējkannas kakliņa. Niks neskatoties uz viņu, nomurmina paldies un sāk kāri dzert. Virietis noslauka ar plaukstas ārpusi muti, paskatās uz guļošo vīrieti. Viņš bez jautājuma paskatās uz Niku, paskatās uz makaroniem uz grīdas, paskatās uz fototapeti uz sienas. Niks izvelk cigareti un aizpīpē, paskatās uz vīrieti un nejautājot pasniedz to viņam. Vīrietis ievelk dūmu un izpūšot izplūst asarās. Viņš sāk stāstīt par dēlu kurš tieši šovakar nolēmis izstāstīt ka jau kādu laiku tiekas ar kādu sievieti un gribētu ar viņu sākt dzīvot kopā. Par to ka tikai viņš ir sapratis ka sieviete ir viņa bijusī sieva, viņa paša māte. Sieviete kura pirms gadiem ir pametusi viņu vienu pašu ar dēlu. Kuram viņš ir veltijis lielāko sava laika daļu, visu kas palicis pāri pēc darba kuru viņš sācis strādāt lai pietiekoši nopelnītu jaunajai ģimenei. To ka dēls ar kādu tiekas viņš pamanijis jau sen, bet licies ka ja jau to slēpj tad beidzot būs kas nopietns, jo tās čivinošās meitenes nekad uz ilgu nav pieturējušas. Bet to ka tik nopietns, tā viņš nebija domājis. Nebija arī domājis ka greizsirdība kas viņā auga vienā brīdī var partapt tik aklā naidā, tik aklā ka vēl tagad nevar saprats kapēc dēlu kurš jau bija miris vajadzēja ta sacarumot.

mīlu es tos jau no bērna kājas, detektīvus. Un mans brālis arī. atceros laiku kad lasiju vannā līdz tik skrunkotiem pirkstu galiem ka tie līdzinājās datelēm. Tas laikam bija Konans Doils. Ar Simenona jaunajām dzeltenajām grāmatiņām mainijāmies virtuvē, likām plauktā, vienu izlasa, otru paņem. Dažreiz no rokas rokā mainijāmies, retāk atlika laiks iedzert tēju un pagaidīt nākošo grāmatiņu.

es arī dzīvoju uz Olgas ielas. Beidzot. Rozā virtuvē ar vitrāžas atdarinošām logu uzlīmēm.