 | |
|
šodien man likās, ka esmu saticis Dievu. mēs sēdējām viens otram pretī trolejbusā, viņš iedvesa bijību un bailes, tomēr, skatoties viņa acīs, manī burtiskā nozīmē ieplūda miers. bet tad viņš piecēlās un paskatījās pa logu uz stacijas pulksteni, un es padomāju, ka Dievs jau nekad laiku neskaita. |
|
| |
| |
|
tas, ko es teikšu, nebūs orģināli, bet mana dzīve ir šausmīgi dīvaina. diemžēl tikai tādēļ, ka es mēdzu dīvaini attiekties pret dažādām lietām. piemēram, saviem pienākumiem. vai finansēm. svarīgām, vairāk oficiālām attiecībām ar cilvēkiem. un tā tālāk. goda vārds nesaprotu, kurā brīdī viss tā mainījās, likās taču, ka viss ir baigi normāli. |
|
| |
| |
|
manī aizdomas rada tie vīrieši, kuri runā dzejiskos pantos, šausmīgi patētiski un emocionāli. zem tā nereti slēpjas paštīksmināšanās, gumijas stiepšana jebkāda veida attiecībās, un kaifs par emocinālām sāpēm, a.k.a. sevis žēlošana. tālāk. šie paši vīrieši, kuri dziļākajā būtībā tomēr ir vienkārši veči, čuvaki, mužiki, komunikācijā ar apkārtējiem mēdz izmantot jau iepriekš sacītas frāzes vai idejas, cenšoties sevi pataisīt par nepelnītiem stāriem, un man šausmīgi žēl. žēl tajā brīdī, kad es atkal sēžu un klausos, kad man nekas cits neatliek, kā sēdēt un klausīties sievietēs, kuras kavē savu laiku, stāstot par atklājumiem vīriešu sugās. GET A LIFE! |
|
| |
|
vienatne ir patīkama, taču satraucoša. nav, teiksim tā, jāmelo sev un otram, ka viss ir normāli, jārunā vispār nav, bet, ja mīlestība ir kā Morfijs, tad agri vai vēlu saproti, ka abi ceļi ir pašiznīcināšanās. |
|
| |
|
šodien biju bibliotēkā, baznīcā, restorānā, kino. imitēju strādāšanu, lūdzu dievu, apēdu zupu ar otro, izdzēru kafiju un noskatījos ozona filmu. |
|