tikko izraudājos par savu suni, viņš nomira pirms 4 gadiem. mana pirmā suņu mīlestība. vienkārši visskaistākais, visātrākais, gudrākais, mīļākais planētas suns. vienmēr raudāja, kad es raudāju. bāza purniņu klēpī un mierināja. dauzījās, kad ar viņu dauzījās un sargāja, kad vajadzēja sargāt. visu saprata. viss viņam bija skaidrs. apglabājām mūsu lielajā dārzā zem priedes - ar skatu uz māju un visu dārzu.
vēl pirms tam, dziļā bērnībā, bija Džeris. par viņu es tad vienmēr raudāju ik reizes pērkonos, lietos vai sniegos. Džeris bija vecs, bezkaislīgs suns, uz vecumu galīgi dumjš - vienu vakaru, izejot laukā paglaudīt, viņš man sakoda rokas locītavu. kaut arī tā kārtīgi iekost viņš nemaz vairs nebija spējīgs, kodiens sadzija pāris nedēļās. tētis Džeri iemidzināja vasarā, pa kluso, kad ar māsu bijām izbraukuši no pilsētas. atceros, kā apsēdos toreiz tētim uz celīša un raudāju. jutos baigi nodots.
vēl pirms tam, dziļā bērnībā, bija Džeris. par viņu es tad vienmēr raudāju ik reizes pērkonos, lietos vai sniegos. Džeris bija vecs, bezkaislīgs suns, uz vecumu galīgi dumjš - vienu vakaru, izejot laukā paglaudīt, viņš man sakoda rokas locītavu. kaut arī tā kārtīgi iekost viņš nemaz vairs nebija spējīgs, kodiens sadzija pāris nedēļās. tētis Džeri iemidzināja vasarā, pa kluso, kad ar māsu bijām izbraukuši no pilsētas. atceros, kā apsēdos toreiz tētim uz celīša un raudāju. jutos baigi nodots.